Brīvības/attiecību periodi dzīvē

Līdz 19 gadiem nopietnas attiecības nebija, bija ballītes, daudz negulētas naktis. Varu teikt, ka tiešām esmu iztrakojusies, izskrējusies.

attiecībās esmu no 19 tagad man 24. bija arī paizīte attiecībās kādi 3mēneši.

Kad pašķīros ar draugu, jutos drausmīgi vientuļi, kādu laiku nezināju, kur likties, bet vēlāk man pat sāka iepatikties brīvas meitenes statuss. Atkal vīriešu uzmanība, komplimenti. Visam ir savi plusi un mīnusi. Man nepatīk būt vienai, laikam tapēc laimīgāka esmu attiecībās.

Attiecībās esmu kopš 19 gadu vecuma, nu jau 5 gadus. Viennozīmīgi, laimīgāka jūtos, esot attiecībās. Kad biju viena, bija dažādi traki piedzīvojumi, nebija ierobežojumu-jā, bija forši, bet šādi ir labāk. Vienmēr ir draugs, kas mani samīļos.
Kaut gan ik pa laikam sagribas brīvību, jo tā arī nepaspēju ''izskrieties''tā, lai pietiktu visam mūžam.

Attiecībās esmu no 18 gadiem. Tā īsti neesmu trakojusi, bet būtībā nav arī vēlēšanās pēc tā. Protams, dažreiz liekas, ka daudz ko esmu palaidusi garām, it īpaši ir noplakuši iepriekšējie hobiji. Pašlaik gan ir tāda sajūta, ka sēžu un gaidu līdz sāksies īstā dzīve.

p.s.
nav jau tā, ka nepietrūkst, protams pietrūkst, pietrūkst viņa acu skata, viņa pieskārienu utt.
bet ja liktenis tā lēma,mes tur pretoties nevaram:(

vismaz ne šobrīd :(

Sākot jau no 13 gadiem ballējos apkārt (tā nu sanāca), 15 - 16 gadu vecumā dzīvoju pilnvērtīgu ''augstskolas studenta'' ballīšu režīmu, nepārtraukti biju ar 4 - 5 gadus vecākiem cilvēkiem, kā dēļ arī ātrāk aktualizējās jautājums par attiecībām. Sāku nopietni vēlēties attiecības jau kādos 16 gados, bet tajā bohēmiskajā sabiedrībā tas nebija iespējams. Man bija daudz puišu.. Reizē. :D Pāris mēnešus pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas krasi mainīju savus dzīvošanas paradumus, sāku justies laimīga un apmierināta ar sevi, mazliet nomierinājos, un 18. dzimšanas dienā satiku savu pirmo, nopietno vīrieti, ar kuru kopā esmu vēl šodien.

Rezumējums: Es laikam esmu attiecību cilvēks. Dēļ tā visa pieredzētā ārprāta, es tagad esmu ļoti miermīlīga, un man patīk, ja ir viens mīļš vīrietis blakus.

Ljoti ilgi biju viena, liidz gadiem 24, kad man izveidojaas pirmaasnopietnaas attieciibas. Kopaa nodziivojaam 2 gadus un kaa izskiiraamies, man uzreiz saakaas manas tagadeejaas attieciibas, pa vidu ne,az nebija briiviibas perioda. Bet jaa, savu jauniibu izbaudiiju pilniibaa, dariijaam visaadas trakas lietas n avantuuras ar draudzeneem. Un lai arii nebiju attieciibaas, puisu uzmaniibas man netruuka. Domaaju, ka tam jauniibas dziives periodam tas nebija slikti, ka man nebija nopietn attieciibu, bet par cik tagad esmu vecaaka un gudraaka, :D noveerteeju to, ka man blakus ir lielisks cilveeks, kas mani miil, iedvesmo, ciena, saprot un mazliet piezemee.. Jo visaa visumaa es esmu taada gaisiiga buutne. :)

Attiecībās esmu no 17 gadu vecuma, šogad jau būs 7 gadi, kas pavadīti kopā.
Nejūtos neko palaidusi garām, jo līdz 19 abi vēl trakojām, bet tikai kopā, vienās ballītes :D

Tagad tādi mierīgāki esam, bet tik un tā ballītes apmeklējam.

Esmu attiecībās gandrīz visu laiku. 16 - 18 g.v. bija attiecības 2 gadus, tad gadu biju brīva, pēc tam 19 - 20 g.v. biju vēl vienās attiecībās gadu... Tad bija kāda pusgada pauze un tagad jau atkal vairāk kā pusgadu esmu attiecībās, man ir 21 gads.
Labi jūtos abos periodos, jo nav tā, ka būdama viena nejūtos mīlēta un droša :)

no 16 - 22 ik pa laiku esmu bijusi mazās attiecībās,pa lielam esmu bijusi brīva.vai man patīk būt brīvai? nezinu..tā tas vienkārši ir.acīmredzot nav pienācis laiks attiecībām,vienmēr vai nu es saprotu,ka nebūs vai viņš.žēl,ka puiši vienmēr grib būt vieni un neriskēt būt kopā.

Neilgi pēc 15 gadu dzimšanas dienas manu sirdi salauza mana pirmā lielā mīlestība un nostājos uz sliktā puiša ceļa - smēķi, alko, meitenes (daudz) .. biju riktīgs party animal. Nebija nedēļas nogales, kura tika pavadīta mājās. Tas vilkās līdz 17 gadu vecumam, kad sāku macīties Rīgā un neilgi pēc tā sapratu, ka tusētāja dzīvesveids nav priekš manis. Sākās periods, kad diezgan nopietni pievērsos sportam un mācībām (teķi beidzu ar izcilības rakstu). Tai laikā bija patstāvīgas meitenes .. lai arī parasti šīs attiecības ilga tikai 3-6 mēneši, man vienmēr bija kāda, ar kuru kaut kur kopīgi aiziet. 19 gadu vecumā sākās attiecības, kas ilga 2,5 gadus. Pēcāk pašķīros un man bija liela putra galvā - pametu universitāti, aizgāju no vecāku mājām, sāku strādāt un 1.5 gadu gaitā man nevarēja pieskarties neviena sieviete tai skaitā māsas un mamma .. Studēt, protams, atsāku pēc pus gada no attiecību beigām. Tusēt arī netusēju. Tā perioda beigās bija dažas sievietes, kas bija uz pāris randiņiem un viss, līdz satiku savu ilggadējo (5.5 gadi) draudzeni, ar kuru kopā nodzīvojām apmēram 4 gadus. Pagaišvasar katrs devāmies savu ceļu. Pa nākošo pus gadu bija randiņi, sāku iet uz klubiem (bet dejot, nevis koļīt sievietes) paralēli tam visam vēl reizēm tikāmies ar ex un pat mēģinājām vēlreiz, kas bija pilnīgs fiasko. Tomēr tas mani atbrīvoja pavisam no viņas ietekmes pār mani. Nu jau mazliet virs 2 mēneši satiekos ar vienu ļoti jauku sievieti, kuru iepazinu pavisam nejauši:)

Esmu no tiem cilvēkiem, kas nevar būt viens ilgstoši. Jā, kādu laiku tas pat ir nepieciešams - sakārtot domas, pilnveidot sevi, izveidot mērķus, paskriet apkārt .. tomēr man patīk mīlēt un būt mīlētam .. es bez tā nejūtos pilnvērtīgs. Tāpēc varu droši teikt, ka esmu attiecību cilvēks un vientulība nav priekš manis.

Nenožēloju savā dzīvē nevienas attiecības, jo tā bija laba pieredze, lai arī negatīva, tā mani izaudzināja, un katras nākošās attiecības paliek kvalitatīvākas un kvalitatīvākas.

Attiecībās esmu kopš 20 gadu vecuma līdz pat šai baltai dienai...
Jaunības trakumus tā īsti neesmu izbaudījusi :(

ne visi 25 gados ir attiecībās. domāju, ka jebkurā vecumā cilvēks var palikt viens. starp citu, 25 gadi, ir tas vecums, kad daudzi vīrieši sāk meklēt kko nopietnāku. nu vismaz ir uz tā ceļa.
tās, kuras savās attiecībās ir mocījušās, daudz laimīgākas jūtas brīvas. vai arī cilvēki, kuriem ir pārāk svarīga tā brīvība, lai cik labas attiecības būtu, tā brīvība tomēr parasti gūst virsroku.
bet cilvēkiem vnm vajag par kādu rūpēties un lai par viņiem rūpējas. bieži vien šo mīlestību pret partneri aizvieto ar mīlestību pret bērniem , pret darbu, pret suņiem un kaķiem. bet tad,kad cilvēks paliek viens, viņam ar laiku kādu vajadzēs. vajag labas, kvalitatīvas un mīlestības pilnas attiecības, un cilvēks vairāk negribēs būt viens.

personīgi es tagd jūtos vislabāk. pirms tam labāk jutos brīva, jo man nebija "labas" attiecības.