Brīvības/attiecību periodi dzīvē

Es ļoti, ļoti priecājos, ka studiju gadu sākumā nebiju attiecībās.
Būtu ļoti daudz palaidusi garām, daudz nepiedzīvojusi, nedarījusi, neieguvusi.
Jā, attiecībām ir daudz plusu, bet šādas tādas iespējas tās arī ierobežo.

Varbūt uzsāc tādu kā randiņu periodu. Man šobrīd tāds ir.
15-21 bija attiecību periods. Mani nervi vairs netiek gandēti. Laikam jau tagad jūtos daudz apmierinātāka ar dzīvi. Būtu jau laiks tā kā uzsākt nopietnas attiecības, bet neesmu atradusi īsto. Un jā, es ticu īstajam, es negribu vienkārši ar kādu būt, lai tikai nebūtu viena.

Es nevarētu teikt, ka mana laime ir absolūti atkarīga no mana attiecību statusa, noteikti nē. Katram cilvēkam pienāk tā mācīb stunda, kad jāiemācās būt vienam. Izdzīvo to un nedomā par citām, katram dzīve iet savu ceļu un tas, ka viena tagad ir precējusies, nenozīmē, ka tāda būs arī pēc pieciem gadiem.
Centies būt laimīga arī tagad, kamēr viena, jo es tiešām uzskatu, ka cilvēko kopā var veidot lielisku kopdzīvi tikai tad, ja abi ir pilnvērtīgi arī kā atsevišķas personības, lai nav tā, ka jāsēž otram uz pleciem visu laiku. :)

Es visu laiku esmu dauzījusies, ilgākais laiks, kad biju aizņemta, ir 1,5 gads.. Laimīgāka jūtos viena, bet drošības sajūta un jutos mīlēta, protams, bija esot attiecībās.
Man patīk, ja manī bieži taurentiņi lidinās, patīk iemīlēšanās sajūta un iepazīt puišus.
Cerams jau, ka tas kādreiz pāries, bet es par to tagad nedomāju. Es baudu dzīvi. :)

Esmu attiecībās no 19 gadu vecuma. Jā, es apzinos, ka daudzas lietas esmu palaidusi garām. Biju samīlējusies līdz ausīm un tajā laikā, kad kursabiedri brauca ERASMUS un ķēra visādas dzīves iespējas, es ar rozā brillēm uz acīm, sapņoju par kārtējo randiņu. Vēlētos, kaut tas būtu pāris gadus vēlāk.

nirvāna, lita tāda, ka es nemaz negribu attiecības, negribu randiņus, neesmu tikusi pāri bijušajam. Vairāk kā 2 mēnešus neesmu ar viņu pat sazinājusies, bet joprojām katru dienu smagi pārdzīvoju un uz citiem pat paskatīties nespēju.

biju jau citā diskusijā rakstījusi biju brīva un nolēmu dzīvot sev, dzirkstelīte bija manī, pārlaimīga biju, sevi mīlēju, pēc 3 vai 4dienām savas brīvības ar vīru iepazinos :D

attiecībās esmu no 20 gadu vecuma.
esmu priecīga, ka augstskolas pirmos gadus biju brīva, varēju trakot utt.
bet nu, ja tas būtu bijis no kādiem 22 gadiem, būtu vēl labāk :) lai gan tajā brīdī jau nu pārlaimīga biju :)

laba diskusija

biju attiecibas no kadiem 22 gadiem, lidz pat sim bridim, kas ir 28 un nu esmu briva....

nezinu ka jutos labak, attiecibas vai bez tam, bet zinu vienu, ja nav lemts, tad nav ko garuma vilkt :)

pagaidam viena un isteniba...laimiga

Esmu vienās un tajās pašās attiecībās no 19 gadu vecuma. Neko nenožēloju jo man ir bijusi vētraina dzīve jau no 17. Esmu izbaudijusi ballītes nonstopā, strādāšanu ( esot patstāvīgai kaut cik ) skolu un atkal ballītes un tas viss turpinājās līdz piedzima nu jau bērns. Tad bija klusuma periods un tagad viss sākas no jauna citā levelī. Ir sava gimene un personigais laiks, darīšanas. Neko nenozeloju un esmu patiesam laimiga...savādāk laimīga nekā tad kad dzīvoju savā vienistabas dzīvoklīti viena pati..., bet laimīga :) manuprāt par citiem runājot un attiecībām - nav ko iespringt un ieciklēties uz to, ka vajag. Iespējams ja nebūtu satikusi savu " īsto " cilvēku arī būtu brīva šobrīd. Viss notiek īstajā laikā un īstajā vietā anw

attiecíbás no 17-23 (2 nopietnas attiecíbas) un tad bríva tieshi gadu :D 24-tagad attiecíbás. arí tad kad biju bríva bija diezgan daudz plusu, protams, tikos ar vírieshiem, bet nekas nopietns neizveidojás... bút attiecíbás tomér ir labák, ir kam uzticéties, zini, ka vienmér tevi májás káds gaida, míljums, stabilitáte (domáju ne materiálajá zinjá), gimene, utt...

Biju brīva līdz 20 gadu vecumam un tad satiku savu puisi. Domāju, ka abos periodos biju vienlīdz laimīga. Katram periodam savi plusi. Man pat patīk, ka līdz 20 gadu vecumam paspēju iztrakoties un izballēties (un tiešām, tikai ballītes un trakošana, nevis gulēšana pa labi pa kreisi). Draugam trako ballīšu periods arī garām, dzīvojamies mierīgāk :)

Nopietnās attiecībās biju no 21 gada līdz pagājšnedēļai :D
un man baigi patika, ka visus augstskolas pirmos gadus varēju izdauzīties, visu ko izbaudīt, paballēties. Tas, protams, nenozīme, ka esot attiecībās to nedarīju, bet nu vienai tas ir daudz nepiespiestāk. Tagad mācos būt viena, jo pieradums pie cilveka blakus ir milzīgs.

Esmu attiecībās biju no 16 -19 gadiem, un pēc tam no 19-21, neteiktu, ka esmu kaut ko palaidusi garām, esmu mācījusies un iemācījusies, daudz ko sapratusi. Ja cilvēkam ir mērķi, tad nedomāju, ka attiecības šo apņēmību var kaut kā ierobežot. Ja es , piemēram, būtu vēlējusies braukt Erasmusā, tad būtu braukusi, pašizaugsme un mācības man ir bijušas svarīgākas. Biju brīva kādus 7 mēnešus, un jutos ĻOTI laimīga, laimīgāka nekā esot attiecības, bet es neko nenožēloju, tā tam vienkārši vajadzēja būt.
Šobrīd atkal esmu attiecības un esmu apmierināta, nebūtu iepriekšējo attiecību pieredze, nemācētu veidot šīs attiecības, ir iespēja veidot labākas, kvalitatīvākas attiecības, kā arī nepieļaut kļūdas, kuras tika pieļautas iepriekšējās attiecībās. Viss ir pakārtots, un saviem nospraustajiem mērķiem arī tuvojos, kuri arī nemainītos, ja nebūtu attiecībās. :)

Es tā neesmu izbaudījusi augstskolas trakumus, jo es kopš vidusskolas 12 klases esmu strādājusi un mācījusies vakaros, otrajā kursā iepazinos ar savu tagadējo draugu un abi esam kursabiedri, es iztrakojos 15,16,17 gados, un kā vēl iztrakojos, tagad nav vēlēšanās tusēties, esmu mierīga :D

Esmu attiecībās no 17 , tagad man ir 25 :)) , bet arī pirms tam nekad nebiju viena, paliku pa nakti pie draudzenes vai viņa pie manis , brīvdienas - vai ar viņas vecākiem ,vai manējiem. Es vienkārši nemāku un negribu būt viena :)
Ja gadās , ka draugs aizbrauc komandējumā ( kas notiek reti ) es parasti uzsēžos uz telefona :))))
Pieļauju, ka pat aizmigt viena nevarētu ....
Bet visas šīs lietas man nebūt netraucē... :)

Nu attiecībās kārtīgās esmu jau kopš 16 gadu vecuma, vispirms pusotru gadu bija viens draugs un kopš 18 ir tagadējais, mēnesi biju tikai viena starp abiem, un jāsaka, ka man nepatika arī to mēnesi būt vienai, jo esmu attiecību cilvēks.

Ar savu mīļoto esmu kopā jau kopš 12 klases un nejūtos, ka būtu kaut ko pazaudējusi, jo cik esmu gribējusi izklaidēties, tik arī esmu to darījusi un papildus tam, man vienmēr ir bijis atbalsts un citas ekstras, ko dod, kad blakus ir mīļotais cilvēks. :)

esmu bijusi vienmēr mierīga.
un stabilās attiecībās jau no 17 gadiem.
nemāku būt viena, vienmēr ap mani ir vīrieši, tiklīdz izšķiros, tā pārējie priecājas,ka atkal ir cerība :D

izskrējusies un iztrakojusies neesmu, bet to var darīt arī ar vīrieti blakus, doties piedzīvojumos, ballēties, izdejoties, izsmieties.
vai man liekas,ka man vajadzētu būt vienai un baudīt vairāku vīriešu uzmanību? liekas,ka nē, jo nekad neesmu pratusi baudīt vairāku vīriešu uzmanību, vienmēr esmu ieciklējusies uz vienu un pārējie man bijuši tukšas vietas.

Es laikam šeit visvairāk atšķiršos, jo man ir 23 gadi un nopietnas attiecības vēl nav bijušas. Man nav ar ko salīdzināt, jo nezinu, kā justos attiecībās, bet ar savu dzīvi esmu apmierināta.

Piekrītu visām, kas saka, ka pirmajos kursos ir forši būt brīvai.
Lasu, ka daudzām attiecības 15, 16 gados un sajutos veca! :D

Es kārtīgi izdauzījos 12. klasē un pirmajā kursā. Vot tie bij laiki! :D Bij gan tur pa vidam kaut kādi attiecību mēģinājumi, utt., bet nekas tik nopietns, kas mani baigi ierobežotu.

Nopietnās attiecībās esmu kopš19 gadu vecuma, bet tā kā ir gājis visādi un bijuši vairāki pārtraukumiņi, tad tajos atkal visādas dullības varēju sastrādāt. Un labi, ka tā! Vismaz jūtos jaunības trakumus piedzīvojusi! :D

Bet, protams, ka to sajūtu, ka blakus ir mīļotais cilvēks, nevar aizstāt nekas.. :)