Skolas laiki.

eju vidusskolā. pie medmāsiņas ejam prasīt kko garšīgu un tad viņa pacienā ar cepumiem, konfektēm. ir bijušas arī vīnogas. :D

Manas labākās draudzenes mamma bija mūsu skolas medmāsiņas boss slimnīcā, līdz ar to blats bija vienmēr :d gan kādu atbrīvojumu uzrakstīja, gan tāpat vienmēr ciemos pie viņas gājām, regulāri asinsspiedienu, temperatūru mērījām utt.

Te tak lielākajai daļai skolas laiki ir tagad nevis bija.

Patiesībā es visu pamatskolu un videni mācījos labi. Neteikšu, ka izcili, bet nebiju arī no tām,kas pardzīvoja,ja nedabūja 9 :D Pamatskolā vēsture bija man klupšanas akmens, kad vidusskolā bija cits pasniedzējs - vēsture nebija nemaz tik nepatīkama :D Disenes laiki bija forši, arī pop-ielās bieži piedalījos :) Gāju arī dejošanā, bet kad sāku mācīties Rīgā, dejošana kaut kā pazuda.. Tagad reāli nebūtu laika pat hobija līmenī dejot.
Ja tā padomā, es neesmu nereizi mānījusies pie medmāsas,lai palaiž mājās vai kā citādi. Es pat nezinu kāpēc? :D Vienīgi vienmēr man bija jāpārliecina,ka mani mājās baro un skolā ēdu pusdienas :D Jo biju ļoti viegla pēc svara... Nu šajā jomā nekas nav mainījies :D
Protams, neizpalika arī pirmā milestība :)

Atceros, ka pamatskolā dažus gadus mums klases telpa bija 1.stāvā, tad aktīvi izmantojām logu kā ieeju/izeju. Vēl klasē dažreiz notika aktīvas cīņas, parasti zēni pret meitenēm. Tad tāfeles švamme (piesūcināta ar ūdeni + krīta paliekas) lidoja pa klasi, cīņas karstumā lidoja arī dekoratīvie ķirbīši (rudenī kāds bija pacenties viņus atnest, tādi dūres lielumā). Vēlāk nācās kasīt ķirbjus no sienām. :D
Vidusskolā bija kaut kāds klases žurnāls, neatceros kāpēc viņš bija domāts, dežurantiem tur bija jāaizpilda kaut kas un tur bija vieta komentāriem, un tajā vietā tika pierakstītas brīnumu lietas (parasti saistībā ar konkrēto dienu) + zīmējumi. Mūsu skolotāja joprojām šos žurnālus glabā un salidojumā mēs viņus lasam un ieņirdzam. :D
Par medmāsu neko neatceros, pat nezinu vai tāda bija. Kolektīvā bastošana tāpat notika, bez jebkādu iemeslu meklēšanas. :D
Kopumā mācījos ļoti labi, pabeidzu vidusskolu ar zelta pildspalvu, eksāmenos bija A, B līmeņi.

Atceros, ka skolas pavārs čiepa produktus un cepa virtuvē bulkas, lai nestu uz mājām. Mēs to uzodām un šantažējām viņu, līdz ar to dabūjām noēsties tās bulkas, ka maz nelikās. :D

Aii, skolas laiks bija vienkārši fantastiski foršs. Bijām A klase, kas teorētiski mācījās vislabāk, bet bijām no tādi loti ambiciozi visi :D mazākajās klasēs bija visādi kariņi, sūkļu lidināšana, visa iespējamā izlidināšana no klases loga, kopēja bastošana, sniega kariņi sporta stundās ziemā utt. Tad bija skolotājas, kuras mums nepatika un tās tad dabūja riktīgi :D izvedām tā, ka no mums atteicās :D vienmēr bijam pirmiem, kad kaut ko vajadzēja pārstāvēt, ļooti labi mācījāmies visi, visu pasniedzām tāda līmenītī, bet no otras puses visi zināja, ka joki mazi – atteicāmies no žetongredzeniem, jo tie bija tizli, rīkojam boikotus utt :D tagad tas liekas tads bērnudārzs, bet toreiz mums bija nenormālīgi jautri. Daudz deva tas, ka kā kolektīvs sklasē bijām riktīgi draudzīgi, katru mēnesi visādas klases pirtis, pasākumi, kopēja tusēšanās utt. :)
Vispār mācījos ļoti labi bez piepūles, skolu pabeidzu ar A un B līmeņiem un diploma no pilsētas mēra :D

Pamatskolā mācījos kristīgajā skolā. Nekādi nedarbi pat prātā neienāca, klasē bijām vien 10 bērni un tikām ļoti stingri audzināti. Atzīmēm bija jābūt izcilām, nu vismaz teicamām, savādāk tas bija kauns. Par puišiem bija jāaizmirst.
Plusi bija tādi - tikām audzināti "tikumīgi", daudz mācījāmies, brīvajā laikā nevis vazājāmies apkārt, bet lasījām bībeli, mācījāmies, viens ar otru runājām, jo TV arī mājās tika ierobežots, arī internets.
Mīnusi - pabeidzot pamatskolu un pārceļoties uz dzīvi LV, ieguvu neizmērojamu brīvību - ārpus baznīcas un vecāku kontroles, puiši, vidusskolas ballītes... āaaaa... Un tad bija brīdis, kad gandrīz, gandrīz nogāju no ceļa... Bija grūti atteikties no tā, kas bija pietrūcis visu savu mūžu -14 gadus...
Ja man kādreiz būs bērni, es viņiem nekādā gadījumā neliktu augt tik stingos apstākļos, kā es tiku audzināta, jo agri vai vēlu, cilvēkam būs kārdinājums iekrist otrā galējībā..
Starp citu, es nestāstu par padomju laikiem, bet tas bija vien 10 gadus atpakaļ, kad pabeidzu pamatskolu...

Leksīgā - wow....

Ai, tieši vakar satiku bijušo klasesbiedru, atcerējāmies zelta gadus vidusskolā :D
Pamatskolā līdz 8. klasei mācījos izcili, tad sākās citas brīvā laika nodarbes, pulciņi, visu gribējās iet, piedalīties, līdz ar to atzīmes cieta, nošļūcu uz sešiniekiem :D
Videnē mācījos normāli, pārāk nepiepūlējos, filtrēju, ko man vajag, bez kā varbūt varēšu iztikt.
Klase līdz 9. klasei bija ne īpaši forša, visi pa grupiņām, nebija ne kopīgu pasākumu nekā. Pēc devītās daudzi aizgāja prom un A un B klasi apvienoja, sākumā gāja briesmīgi, skolotājiem likās, ka mēs viens otru nositīsim :D bet 11. klasē laikam izaugām un sapratām, ka mūsu klase taču ir superīga :D Bijām viens par visiem, visi par vienu, kopā atpūtāmies, kopā darījām muļķības, kopā bastojām.. :D Pirms videnes izlaiduma gandrīz visi skolotāji teica, ka bijām viņu mīļākā klase :)