Tām, kas dzīvo/dzīvojušas/ciemojušās laukos

?
ja dzīvo laukos un Tavs iztikas avots (vismaz viens no) ir tieši mājlopi, diez vai vecāki Tevi ņems par pilnu!

Kādreiz dzīvoju laukos (līdz skolas vecumam). 'Mīlēju gan cūciņas, gan vistas, tomēr tas nelikās nekas traks, ka nokauj. Skatīties nekad, protams, negāju, bet sapratu, ka ēst visiem vajag.

Te gaļa garšo? Tad tas nav jāskatās.
Ja mājlops tiek audzēts nokaušanai, tad diemžēl nekāda lūgšanās nepalīdzēs. Pat tās pašas vistiņas - kad man pastāstīja, ka bez galvas tās vēl var kādu pusstundu skraidīt apkārt, protams, žēl sametās. Bet, ja tu negribi, lai tās nokauj, tu būtu ar mieru tos dzīvnieciņus barot visu viņu mūžu līdz dabiskai nāvei?

Vai tad mājās kāds govis kauj? Es dzīvoju laukos, bet ko tādu pirmo reizi dzirdu. Un jā. protams, kad biju mazāka, tad jau teicu, ka nevajag to darīt, jo žēl bija lopiņa, bet nu tagad jau ir savādāk. Tā vienkārši tas ir un jāpieņem, jo, ja nenobeigsi to lopiņu mājās, to izdarīs kautuvē tāpat.

Kad vēl bija mājlopi laukos, biju bērns, saprotams, mani neveda skatīties ne kā kaķēnus spainī slīcina, ne kā vistu vai cūku kauj,ne citas briesmu lietas.

No kurienes nāca manas pusdienas zināju arī tad, patīkami tas nav un omammai neglaimoja, taču tāda nu ir lauku dzīve - īsta Orvela Dzīvnieku ferma.

un kā Tev šķiet,kādēļ mājlopi tiek turēti laukos?
govis- a)piens, kad par vecu- b)nodošana kombinātā
teļi- ja neaudzē- b)
cūkas- nokaušana mājās vai b)

no burkānu audzēšanas vien nepārtiks!

Jaa, man tas liekaas pienjemami un pashsaprotami.

Nē, nē, tas nebija tā domāts, ka man tas baigi nepatiktu un es protestētu pret to, jo eju bieži vien līdzi tētim medībās! :) vnk gribas uzzināt, kā citiem tas šķiet! :>

nu tā ir lauku skarbā ikdiena, svietēm vēl nākas pirms pusdienām aiziet noķert vistu(protams, ja tādas tiek turētas) un bez liekām emocijām kaklu pārgriezt pirms gatavošanas. tāda ir dzīve un kādam tas ir jādara

Cik atceros, tad liellopus nekāva, tikai cūkas, trušus, vistas, tītarus, pīles, zosis. :D
Govis audzē pienam, ja paliek veca vai slima tad uz gaļas kombinātu sūtīja.

Man tas likās pieņemami, taisīja taču cūku bēres. Pēc tam visi ēda kāpostus ar gaļiņu.
Protams, skatīties neļāva.

Un vēl joprojām liekas normāli, arī medības. Izņemot malu medniecību, kad medī izmirsošas vai eksotiskas sugas.

Es kaušanu nekad neredzēju, tikai vistu dīrāšanu, jo tā notika pagalmā uz bluķa, ja vien mana atmiņa nesaplūst ar iztēli.


Teliņus un govis neviens nekāva, teliņi bija labākais, kas vien kūtī bija :D riktīgi mīļuki, nav bīstami zobi, varēja ielikt pirkstu mutē, viņiem superīga, asa mēle. :) :D

Vispār tā mazo cālēnu turēšana siltumā, kad visa virtuve pilna maziem, dzelteniem čiepstētājiem, mazi sivēni savirpinātām astītēm un telēni ir labākais bērnībā, mūsdienās tāda iespēja ar uguni jāmeklē.

Ahh, 19 gadus dzīvoju laukos - vārda vistiešākajā nozīmē. Mājlopi mums bija.. bija, kad biju maza. Toreiz tas viss likās tik pašsaprotami, ka neko neteicu. Zināju, ka tā notiek un to pieņēmu. Atceros vēl gadījumu, kad izšķīlās un izauga viens baigi foršs gailis (viņš bija smieklīgs un tāds..savādāks) un es viņu iezīmēju ar lentīti un arī citus. Beigās viņam lentīte bija nokritusi un viņu arī nokāva. Par to gan raudāju. :D

Lai arī kā, tagad to nespētu panest un pieņemt, jo esmu atteikusies no gaļas produktiem, audzēt varētu, bet ne kaut un zinu, ka mani vecāki arī to nespētu.

Nē, man tas nekad nav licies pieņemami, Bērnībā raudāju par katru trusīti, ko vecmamma cēla galdā. Kad reiz bēniņos atradu teliņa ādu, kuru vectēvs "atdeva kaimiņiem", raudāju un pārdzīvoju vairākas dienas. Un nekad neko no visa tā neēdu.
Nekas nav mainījies, nu tikai tagad neraudu par tiem dzīvnieciņiem.

Queen uzrakstīja tā, ka man asariņa nobira. Pilnīgi kā par mani.

Tieši šī iemesla dēļ, ka tas vienmēr ir licies nepieņemami, esmu veģetāriete kopš bērnības.

Njaa, laikam taa gjimenee ir trageedija, ja fermeriem, kuri nodarbojaas ar lopkopiibu un miil savu darbu, piedzimst beerns vegaans vai vegetaarietis. Striidi pusaudzu gados un nerunaashana veelaakajaa dziivee ir garanteeti.

esmu uzaugusi laukos, bet ko tādu redzēju tikai 1 reizi. kā nokauj cūku. protams,ka man kā mazai meitenei, tas bija nepatīkami, un cūkas arī nelikās nekas pretīgs (kā nekā nebiju jau pilsētniece nekāda) bet tomēr sapratu, ka tā ir pieņemts.
par cik es dzīvniekus ļoti mīlu, un darīšana tiem pāri mani dažreiz sāpina vairāk nekā darīšana pātri cilvēkiem, tad šis fakts man nekad nav paticis, bet tāpat es tur neko nevaru darīt, tāpēc par to vnk nedomāju.

Nu cik sliktai jābūt komunikācijai fermera ģimenē, lai bērns izaugtu vegāns vai veģetārietis, šīs debīlās domas iezogas jau pusaudžu želejā, kas viņiem aizvieto smadzenes tanī dzīves periodā. Bērns fermera ģimenē no bērnības ēd gaļu un nākamais ko viņš saprot, ka tas, kas viņam garšo pirms tam rikšoja pa pagalmu un viņš tur neredz neko tik briesmīgu.
Bērnībā bija truši, kurus katru dienu baroju un viens no tiem bija mans personīgais, bet viņš izauga un nācās nokaut, pats protams nepiedalījos sava "čoma" kaušanā, bet noēdu gardu muti.

Zināju, kas notiek, nepatika, bet pastētes pēcāk tiesāju ar gardu muti.
Bērnībā, ciemojoties laukos, sevī asi izjutu pretrunu starp žēlumu un mīļumu pret virtuvē sildītajiem cālēniem/ pīlēniem un vēlāko garšas kārpiņu apmierinājumu cepeša klātbūtnē.

Teju visu pamatskolas laiku ik pa brīdim apņēmos piekopt veģetāru dzīvesveidu, bet, kad mamma pateica galavārdu: `Tad gatavo sev vakariņas pati`, uzvarēja slinkums, nevis empātija pret ēdamo dzīvnieku izjūtām. Tagad, lūkojoties atpakaļ pagātnē, saprotu, ka arī materiālie apstākļi nebija tādi, kuri ļautu paralēli gatavot divas maltītes.

No gaļas atteicos 15 minūtes pirms 21 dzimšanas dienas, un pie tās atgriezties negrasos.

Lauku dzīve - mīlēt un lolot jaundzimušos, vārgos un pēcāk, paaugušus, tos ar gardu muti notiesāt- šķiet briesmīga, bet labi apzinos, ka nedzīvoju leiputrijā, kur visi apkārtējie pēkšņi mainīs savus paradumus altruisma un līdzcietības vārdā. Tāpēc cenšos pēc iespējas dzīvot savu dzīvi atbilstoši personīgajam pasaules uzskatam, uzmācīgi nesludinot to apkārtējiem.