Draudzene

Mes esam katra tik savadaaka... tapec es domaaju nekad iisti nesakritis viss ko veelies! Man ir liidziiga situaacija, ja ir man draudzenes, bet vinas tgd paarcelusas arpus Latvijas, lai gan pati agraak nedziivoju LV! Ir satikti tik daudz dazaaadi cilveeki, pazinas... bet taadas iisti kas tuvu sirdij varu teikt - jaa man nav! Ir arii berniibas loti laba draudzene, zinam viena par otru praktiski visu, bet atkal tas pats variants - vina ir paarceelusies taalu prom! Pa retam sanaak satikties,un tas vairs nav tas...

Man ir daudz tiešām jauku un foršu draudzeņu, bet kaut kas nav līdz galam, nav tas, ko es gribu

Varbūt tev ir pārāk lielas prasības? Varbūt tu pati nesaproti, ko vēlies? Vai viegli spēj uzticēties cilvēkiem? Vai tu esi gatava veltīt tai draudzībai tik daudz laika un ieguldīt tādu pašu atdevi, kādu vēlies saņemt?

Uz šiem jautājumiem te nav jāatbild, tie ir tikai pārdomu rosinošie. Jo man senāk bija līdzīga draudzība, kādu aprakstīji - ļoti jautri piedzīvojumi, iepirkšanās, pasākumi, bēdas un prieki -, taču vairāk atdeve bija no manas puses. Tad kādu brīdi (un it kā arī tagad) vēlos sameklēt kaut ko līdzīgu, bet tad sapratu, ka ļoti bieži pati nespētu būt laba draudzene un izpildīt visu to, ko gaidu no otras meitenes - man bieži ir citas darīšanas, šad tad sanāk nerēķināties ar otru, tāpat arī uzticēties nemaz tik ātri nespēju utt. utt.

Tā kā es tev ieteiktu (un to arī es pati daru) samierināties ar "daudz tiešām jaukām un foršām draudzenēm", izbaudītu to, ko piedāvā tās draudzības un neieciklētos uz to, ka "kaut kas nav līdz galam tas".

Man ir līdzīgi, nav nevienas tuvas draudzenes, jo nespēju nevienam tā atklāties! Zinu, ka man vispirms jānjauc tā siena, ko ap sevi esmu uzcēlusi, un tad domāju, man būtu daudz vieglāk veidot draudzeņu attiecības! :)

the same here!
tieši tāpat. nav īstas draudzenes, un ir brīži kad tā pietrūkst, kāda pie kā vari aiziet parunāties, kad ir sūdīgi vai tieši otrādi- ļoti labi.
un prasības nav tas, kas man būtu šķērslis.
vienkārši iepriekšējā draudzene, ko uzskatīju par "savējo", izrādījās pavisam..hm ne tāda.
tad nu ir tā, ka šobrīd ir tā, ka gribās tādu īsto, patiešām īsto draudzeni un negribās, lai sanāk, kā ar " veco", tu skrien, palīdzi, dari, a tev- nekā. un rezultātā, tagad pat nesveicināmies, skumji.
bet, ceru kādreiz satikt tādu, kas līdzīgi domās, līdzīgi jutīs un būs savējā :)

Vienmēr jautājums, kas ir īsta draudzene, kādi ir tie kritēriji? Jāsaprot, ka standartiņš - viņai jābrauc pie manis nakts vidū, ja man vajag, nederēs vienmēr, jo katram ir sava dzīve. Tas ir mūsu egoisms, ka kādam pie mums jāskrien. Lai uz kino aiziet - tur atkal lieli kritēriji nemaz nav vajadzīgi. Manā uztverē ideāli, ja vīrs var būt arī sirdsdraugs

Laipni lūgti pieaugušo pasaulē.

Nekad neko ar tām meitenēm nevar zināt. =D

varbūt tev tiešām ir pārāk lielas prasības? un tas teksts, nav , kas man patiktu. bet varbūt tu tu viņām arī līdz galam nepatīc? man arī nav tādas draudzenes. agrāk bija, bet viņa sāka runāt par dievu utt. un mūsu intereses krasi atšķiras.

man šķiet, ka vienkārši mēs pieaugam un mūsu dzīve, kā arī mes paši maināmies. man no skolas un augstskolas laikiem ir ļoti labas draudzenes, bet diemžēl šī "draudzēšanās" nav vairs tāda kā agrāk, jo vienai attiecības, otrai jau ģimene, trešajai karjera utt. un kaut kā tā komunicēšana diemžēl aiziet otrajā plānā-mēs katra kļūstam arvien aizņemtāka ar savu dzīvi

Man gandrīz visas draudzenes kaut kā vienlaicīgi noprecējušās, dzemdējušas vai ārzemēs pārcēlušās. :) Jūtos vientuļa. Pasu vēl nesaista ģimenes dzīve un šis aspekts nosprauž diezgan platas robežas starp mani un viņām. Vnk nav vairs kopīgo tēmu, mērķu... Gribetos satikt kādu jaunu, foršu meitenei, kas vēl netiecas tikt pie bērniem un precēties - lai var kopā patusēties, čillot, satikties, šopingot - kā jau jaunām brīvām meitenēm piedien :)

Solo, tieši mani vārdi :D . Viss tas pats.

Ou jā, es arī gribētu sev tādu riktīgu sirdsdraudzenīti :)

the same

man situācija +/- kā Anabellai, par ģimeni vēl vispār negribu domāt, jo ir citi mērķi ko sākumā īstenot un savos 20+ neuzskatu to par traģēdiju, kaut gan dažas draudzenes gan:D

Nedomāju, ka man ir pārāk augstas prasības, zinu, ka neviens nav ideāls, utt. Un pašai līdz tam ir tālu, domāju, ka varbūt tāpēc arī ir grūti ar mani, jo raksturs nav no vieglākajiem. Bet draudzība pietrūkst. Es tiešām novērtēju tās paziņas, kas man ir, bet kopā pavadīt laiku mums kaut kā neizdodas. Es šeit nerunāju par galējībām - man nevajag siāmas dvīni blakus :) Prasības un standarti man nav augsti, vēlos tikai labi pavadītu laiku kopā un uzticēšanos, patīkamu komunikāciju.

Ou jā, es arī gribētu sev tādu riktīgu sirdsdraudzenīti

parakstos zem šī ;)

No vidusskolas ir 2 draudzenes, 1 no kursiem, 1 no treniņiem un 1 no Cosmo. 2 studē ārzemēs, es pati studēju ārzemēs, esmu brīva, viņām visām 5 ir nopietnas attiecības, bet teikšu, ka draudzības ar laiku tikai uzlabojas un paliek tuvākas, ir vēl vairāk par ko runāt, jo pieaugam. :)

Ir gan ar ko uz teātri aiziet, gan ar ko ballēties, gan sirdi izkratīt, padomu prasīt, 03:00 naktī zvanīt, uzticēties un no kā mācīties.

Man tas (...), kas man ļoti patiktu lika aizdomāties par to, vai pati kādreiz par savām draudzenēm esmu domājusi šādās kategorijās. Es, iespējams, drīzāk lietotu vārdu `piesaista`. Jo tieši emocionālā piesaiste, nevis vienkārši patika, manuprāt, ir tā, kura nosaka, vai cilvēks ir savējais vai nav.
Man tādas labākās draudzenes ir divas. Abas atrodas salīdzinoši tālu: viena 3 stundu brauciena, otra - nepilnas stundas lidojuma attālumā. Tie ir mani cilvēki. Vērtība, kura nav mērāma.
Ir 2 labas bērnības draudzenes un viena tāda paziņa - draudzene.
Esmu diezgan intraverta un labprāt izvēlos savrupu dzīvesveidu. Nav problēmu vienai apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, brīvdienās nepārmīt vārdu ar citiem cilvēkveidīgajiem. Bet savas draudzenes ļoti, ļoti novērtēju un daudzkārt esmu pārliecinājusies, cik svarīga man ir neesmu šajā pasaulē viena sajūta.

Tu savu īsto draudzeni noteikti vēl satiksi, īpaši, ja izjūti pēc tādas nepieciešamību. Par vēlu nav nekad. :)

Man gan liekaas, ka taada sirdsdraudziiba ir dalja no pusaudzu gadiem, bet veelaak tas nav iespeejams laika, pienaakumu deelj.

Man ir ļoti līdzīgi. Ir tā, ka ir tikai 2 meitenes, kuras uzskatu par savām draudzenēm, visas pārējās es uzskatu par paziņām. Bet tāpat ar tām pašām divām ir kā ir. Nav viņas man sliktas, pat ļoti labas, varu uzticēties, bet tāpat. Man pietrūkst visas tās meiteņu lietas, klačas, smiekli, pidžamu ballītes, runāšana par visu un neko, ballēšanās līdz rīta gaismai. Nez, varbūt tikai filmās ir tās īstās ''forever and ever'' draudzenes, bet tāpat, gribās.