Būs bēbītis -kā paziņojāt tuvajiem?

Es paliku stāvoklī bakalura 3.gadā un bērniņš dzima oktobrī - es biju aprēķinājusi, ka viss tad sanāk ideāli ar mācībām, jo pirmspēdējā semestrī bija prakse (nosacīta, nebija jāapmeklē) un pēdējā semestrī jāraksta bd. Darbu uzrakstīju, pabeidzu. Iestājos maģistros, otrs bēbītis būs vasaras sesijā klāt - tas nozīmē, ka maģ.darbu atkal varēšu rakstīt mājā un mācības netiks izjauktas... nu cerams.
Bet ja pirmajā kursā pieteiktos mazais, tad noteikti būtu grūti, jo uz lekcijām netikt.

Planojam pateikt puisa gimenei,kad busim visi pie dzimsanas dienas galda,man bija 4. menesis,nepateicam-kka noraustijamies,pec tam kad ievacamies jaunaja dzivokli-ari nepateicam-man jau 5. menesis,pec tam aizbraucam pie tantes ciemos un tur nu pateicam,jau pateicam-man pie 7 menesi. Visi bija loti priecigi. Manejam gimene pareizticigie,gribeja,lai mes uzreiz precamies.Vel joprojam neliek mieru ar precibam

Biju tiesi pirmaja kursa.nolikusesiju un panemu akademisko

pieteicās 2kursā, piedzima 3kursā, ņēmu akadēmisko, jo 4.janvārī piedzima, tagad piebeidzu skolu

Roxy, cik tavai mammai bija gadu, ka tik izmisīgi negribēja, lai viņu par vecmammu sauc? ;)

man bija ta, ka attiecibas ar virieti(savu) uzsaku jau padsmit gados. un tad man bija bail no ta, ka tik bernu neuztiasam, jo macijos vidusskola. tapec es domaju, ka vajag noteikti izsargaties, lai nav situacijas, ka nevar nevienam teikt, jo bail no savu tuvo un milo cilveku negativas reakcijas.

Draugs bija man blakus, kad taisīju testu, tāpēc viņš visu uzreiz zināja, gāja man līdzi arī pirmajā vizītē pie ginekologa.
Mammai un māsai arī uzreiz izstāstīju, neuzskatīju, ka tas ir kas slēpjams un ka par to būtu jābaidās vai jākaunas. Ar draugu bija nopietnas attiecības, dzīvojām kopā.
Es tad mācījos bakalauru pēdējā kursā un viss ideāli sanāca, gan nokārtot sesiju, aizstāvēt bakalaura darbu un vēl uz izlaidumu aiziet:), dēls piedzima mēnesi pēc izlaiduma.
Par precēšanos... jā uzreiz bija spiediens no manu un drauga vecāku puses, mēs uzreiz pateicām savu nostāju, ka precēsimies, kad paši gribēsim un paši apmaksāsim kāzas.

Es atkal varu pastāstīt no otra skata punkta, kā es uzzināju, ka drauga brālim būs bērns. Ieraugot viņus Ziemassvtēkos, kur meitenei bija jau liels puncis. Vot tas gan man likās stulbi no brāļa puses. Par otro grūtniecību arī laikam nejauši uzzinājām.

skarlet_

Interesanti, ka tavs niks ir tāds kā manas mammas vārds :D :D :D

Bet mammai laikam bija kaut 44 man rēķinot sanāk ( īsti precīzi nezinu cik viņai tagad ir), bet panika viņai bija tāpēc, ka tobrīd bija uzsākusi jaunas attiecības ar stipri jaunāku. pati mēģināja uzvesties būt stipri jaunāka un še tev vecā māte :D ... :D :D :D

Roxy- man tas pats ar tēri. Viņam 43 gadi,jaunas attiecības. Es viņam vnk parādīju usg bildīti. Šis bij šokā. Neko nevaŗēja pateikt. Vēl joprojām tāds dīvains paliek,kad es pasaku vectētiņš :D

tēti

man mamai bij 39 kad kluva par vecmaminu :D bet vina pati diezgan jauna dzemdeja tapec tada vecuma bij jaklust par vecmaminju :D

Roxy
Mani vienkārši interesēja tas vecums, jo abiem maniem vecākiem pa 43 gadiem, arī liekas, ka stipri jauni, lai būtu vecvecāki. Tētim, šķiet, vectēva tiltuls vairāk neiet pie sirds. :D Draugs vēl kaut kādā pasēdēšana pāris reizes viņu ir pakacinājis- Māri, būsi vectēvs. :D

Par bēbīti savam draugam paziņoju aizsūtot sms. Tad nu 2 nedēļas apdomājām visu, kaut patiesībā abi ļoti mazo gribējām, bet bija grūti otram to pateikt - ja nu otrs domā savādāk...? :D Iestarpināšu, ka mūsu attiecības bija sākušās tikai pirm mēneša.
Mammai pazvanīju uzreiz kā nolēmām, ka būs mums mazā. Šī jau priecīga. Būtu atbalstījusi jebkuru izvēli, bet par šo, protams, preicājās vairāk. Negrib, ka par omi saucam, jo jauna vēl! :D Tētim kādos 3 mēnešos pateicu, viņš uzņēma pilnīgi mierīgi visu, neko nejautāja, neko neteica, apstulba, bet tagad par to vien tarkšķ. Omei un opim pateicu kādos 6 mēnešos, nācās paskaidrot, kāpēc rentgenu netaisu un kāpēc nedzeru zāles, kuras man piedāvā! Šie priecīgi. Tikai saprecināt grib, bet mēs ne pa kam. Ome domā, ka vīrietis jāpiesien, to tā tiešā tekstā arī teica! Lieki piebilst, ka mūsu domas nesakrīt šajā jautājumā. Otra omīte vēl joprojām gruzās, ka man ne izglītība, ne kā. Viņa vispār dīvaina, jo arī vīrieši neviens viņai nepatīk! Bet tam jau biju gatava, tāpēc tas nesarūgtināja.
Drauga ģimenē pirmā uzzināja viņa māsa, kad jau vairs nevarēja noslēpt (6 mēn.). Tā tad arī visiem pārējiem pavēstīja. Šķiet, ka visi priecīgi! :)

Mums maziņais neplānoti pieteicās, sākumā pašiem bija šoks, gribējām mazo, bet ne tik ātri, viss bija izplānots savādāk. Pateicu to tikai vienam cilvēkam no sava radu loka un, šķiet, stundas laikā to uzzināja visi. Nevajag pat vienas rokas visus pirkstus, lai izskaitītu, cik cilvēki par šo ziņu priecājās, ko tad es tik jauna, kā tad ar skolu utt. Tagad jau protams - redz, ka dzīvojam labi, ir superīgs puisītis, kas tur ko vairs nepriecāties par mums. Kopš tā brīža daudz savādāk skatos uz daudziem cilvēkiem...
Gribējām arī precēties, bet, uzzinot, ka būs mazais, negribējām visu fiksi, fiksi sasteigt. Sakrāsim naudiņu un sarīkosim smukas kāzas. :) Un nē - neviens pārmetis nav, drīzāk būtu pārsteigti un, uzskatot mūs par pārāk jauniem, nez vai par to priecātos. Bet - tā ir mana dzīve, dzīvoju to sev nevis citiem. :)

Bante, es domāju jaunajiem vecākiem ir visas tiesības teikt radiem par gaidāmo bērnu kaut pēc dzimšanas. Vismaz es ar negribētu visiem radiem par to kladzināt tik tāpēc,ka tā pierasts darīt.

Parasti par gaidāmajiem radiem uzzinu pēc topošo māmiņu uzvedības, piemēram, māsa pat neteica,ka būs, tik atteicās no vīna kopīgās viesībās utml.

Es uzzināju decembra sākumā (draugs nopirka testu,tādēļ zināja uzreiz), gribēju ģimenei pateikt Ziemassvētkos, bet nespēju noturēties... Pirmajai pateicu omei, jo no tās reakcijas bija bail - kladzinājusi vienmēr par izglītību un kāzām, bet es ne augstskolu pabeigusi, ne precējusies... Pārstresojusies sēdēju pļāpāju ar viņu un tad vienkārši vienā brīdī - tu būsi vecvecmamma, viņa bija priecīga, bet es no uztraukuma varēju tikai kādas 10x atkārtot - tu neesi dusmīga? Tajā brīdī laikam biju lielākā šokā kā viņa :D
Mammai pateicu dažas dienas vēlāk (nopirkām puķes un končas)- viņa paziņoja, ka jau zināja, jo es izskatījos kā būtu stāvoklī (tas bija 1.mēnesis).
Tikai pēc tam teicām drauga ģimenei, tas ir, viņš teica, man vispār negribējās būt blakus un pareizi bija, lai gan visi it kā priecīgi, uzbāzās ar stulbajiem jautājumiem, kā tad mēs iztiksim un jāprecas obligāti, un audzināt nemācēsim, tad bija dusmas, jo zinu, ka mana ģimene palīdzēs, žēl, ka viņa ģimenei tā nešķiet.. Viņi ir tādi īpatņi, pašiem ir nauda, bet, ja vajadzētu palīdzību, tad kādu kapeiku dabūtu tikai lūdzoties un reāli pazemojoties viņu priekšā.
Labi, ka varam iztikt paši... Un pārējie visi zina, jo drauga mamma to stāsta visiem - kolēģiem, paziņām, draugiem, tas arī uzsita dusmas.
Es mācos, bet nākošo ņemšu akadēmisko un nezinu vai pēc tam pabeigšu.

baldi
kāpēc saki, ka nezini, vai pabeigsi? cik daudz jau esi nomācījusies?

Baldi - man ar to paziņošanu līdzīgi. Vīrs izstāstīja manai mammai, mana mamma brālim un māsai + visām omēm, savām draudzenēm, brālis izstāstīja abiem maniem labākajiem draugiem, māsa manai labākajai draudzenei un visiem pārējiem, kuri kustās uz divām kājām.
Brīžiem rodas sajūta, ka visi to zināja jau pirms manis. :D

Bet kā man teica labākais draugs - nedalīšanās savā laimē esot rupjākais ko savam tuvākajam var nodarīt. Un zināmā mērā viņa teiktais man lika aizdomāties. Visi šie cilvēki spēlē lielu lomu manā ikdienā un viņiem ir tiesības zināt, būt blakus un tapt iesaistītiem.

skarlet_
1. un galvenais droši vien tas, ka nemaz īsti negribu, aizgāju mācīties diezgan piespiedu kārtā... Šī būtu lieliska iespēja "aizbēgt". Sanāk, ka 3o gadu ņemšu kā akadēmisko.
2. iemesls - man skola nav blakus mājām - ilgi sanāk būt prom un es mazo arī netaisos laist dārziņā no 1.5gadiem, man tas šķiet par ātru.
Domāju par tālmācības iespējām, jo diplomu gribu, bet tādā nozarē, kas kaut nedaudz saista.
Jā, biju stulba un pakļāvos spiedienam, pazaudējot šobrīd pusotru gadu mācībās, kas nu... vienkārši riebjas!