Esmu nonākusi pie slēdziena, ka vairs nezinu, ko darīt, tāpēc vienkārši gribās padalīties.
Jūlijā ar draugu būs jau 3 gada diena, BET varētu teikt, ka jau no paša attiecību sākuma mūs šķir 200 km attālums, tiekamies ik pēc divām nedēļām, nedēļas nogalēs. Bija un ir grūti, regulāri vairākas reizes dienā sazvanāmies, un doma, kas mierināja, ka šovasar beidzot varēsim sākt dzīvot kopā.
Es studēju Rīgā, viņš dzīvo mūsu dzimtajā mazpilsētā. Laikam jau rozā briļļu iespaidā, bet biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc studijām atgriezīšos mazpilsētā, pirmkārt, lai beidzot varētu būt kopā. Viņš kategoriski atsakās pārvākties uz Rīgu, jo viņam tur ir labs darbs, un Rīga kā tāda ļoti nepatīk. Arī man agrāk, kad tikko sāku dzīvot Rīgā, tā šķita, ka negribu te būt, paliku tikai mācību dēļ, taču tagad sapratu, ka tajā mazpilsētā patiešām iespēju atrast normālu darbu praktiski nav, un nolēmu, ka tomēr arī pēc studijām vēlos palikt Rīgā - arī ir iepaticies šeit.
Problēma tāda, ka draugs nevar pamest mazpilsētu, bet es negribu tur dzīvot, tāpēc visi agrākie plāni ir sabrukuši. Šī iemesla, un ne tikai, pēdējā laikā arī diezgan daudz strīdamies...
Es vienkārši nesaprotu, vai ir vērts turpināt šādas attiecības, kurām, kā vismaz pagaidām izskatās, nav nekādas nākotnes... :(
77
