Sapratīs noteikti vien tās, kuras domā līdzīgi, (ja tādas vispār šeit atrodas, maza cerība) citādi - gatavojos publiskai noriešanai.
Atklāti sakot, nezinu kā tā sakarīgāk izstāstīt, bet šovakar tik skumīgs noskaņojums un vēlos izkratīt sirdi...
Jau kopš bērnības atceros, ka pārsvarā nesakrita domas ar citiem vienaudžiem. Dažādās sfērās. Nē, tagad nesākšu lielīties, cik es stilīga, ka neesmu kā visi, cik man alternatīvi uzskati utml. Šoreiz runa ir par ko konkrētu - bērni. Es tos nevēlos. Nevēlos būt māte. Nekad neesmu vēlējusies un neteiktu, ka īsti gaidu to brīdi, kad sākšu gribēt, ja tas kādreiz pienāks. Nu ko, nav jau nekāda dižā problēma - nevēlies, netaisi ij miers, ne? Bet apkārtējo ''spiediens'' kaut kā liek visu laiku par to iedomāties un tad ir kā ir.
Varbūt neesmu vēl pieaugusi, nav atplaukušas mātišķās jūtas? Bet, piemēram, jau pamatskolas laikos, visas kā viena starpbrīžos čaloja cik ļoti vēlās sev mazo, nevar vien sagaidīt, kad satiks savu īsto un piedzemdēs daudz bērniņu. Ko es? Sēdēju stūrī un klusēju. Nav jau tā, ka vienkārši pagadījos tādā bērnu gribētāju bariņā. Visām taču patīk, visām taču gribās, visas taču jūsmo par mazu bērnu bildītēm un drēbītēm. Izņemot mani, kurai šermuļi iet pāri kauliem dzirdot bērnu brēkšanu.
Un neesmu arī kaut kāda ļauna fūrija, bez dvēseles, nebūt ne. Ja pret visiem būtu nepatika, tad neveidotu šo diskusiju un nesāktu to jau uzskatīt par kaut kādu problēmu.
Laikam nomiršu viena pati ar septiņdesmit kaķiem apkārt, eh.
225
