Man bija ļoooti mierīgs punčiemītnieks, citām spārdās kā traki, bet mans ik pa brīdim ērtāk iekārtojās, vismaz tā likās. Puncis bija mazs, vietas trūka, tad nu - mazais darīja, ko varēja, ik pa brīdim ribas paspārdīja, kad nevarēja ieriktēties, tad ik pa brīdim kaut kas izspiedās, nevarēja saprast - galva, pleciņš vai dupsis, kaut kas apaļš bija. :D Skatos bildītes, ka citi mazie rociņu vai kājiņu parāda caur mammas punci, mīlīgi un nedaudz baisi izskatās. :) Grūtākais bija tas, ka mums gulēšanas pozas nesakrita - gribēju uz sāna (cik nu tas iespējams), pēc spērieniem pa ribām sapratu, ka nebūs lemts tā gulēt, iekārtojos uz muguras un tad, kad mazais gulēja (laikam) varēju atpūtināt muguru un pagulēt uz sāna un netikt atspārdīta. :D