Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm - kā paegļu mežs -
Gar mūsu vārtiem iet cilvēks svešs.
Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā iet viens caur vakaru vēlo?"
Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni.
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: "Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?"
Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runa caur vakaru vēlo?"
"Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod -
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?"
Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.
Bet nakts, kā nakts,
Un diena - kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvainā cilvēka - arī nav neviena.
Vienas durvis karotei un dziesmai. Paņem karoti pie rokas un paved malā, palaid dziesmu pirmo.
Viena cilvēka mūžs ir tikai īsiņa vienkocene
Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.
Tiešām? Pat šāda veida diskusijā dažas freilenes nespēj neizcelties ar smadzeņu neesamību!? Vismaz ja ne Jums kauns,tad man gan ir kauns Jūsu vietā!Man arī. Šo diskusiju vajadzēt slēgt, tā ir necieņa.
Man liekas, ka vienīgais iemesls kāpēc kubiete izveidoja šo diskusiju, ir tas, ka gribēja tūkstošo reizi nomētāt pārgudro un apgaismot atpalikušās cosmo losenes par šo faktu - lūk, es pirmā uzzināju.Tu tak esi slima.
Aj, ko var tēlot, ka izjūt žēlastību? Būtu viņu darba augļus baudijusi vinam dzīvam esot, bet tad daudzi nopēla viņa dzeju, kādu krājumu iegādājusies. Tā cilvēku vienaldzība cilvēkam dzīvam esot.