Jā, un, lūdzu, šeit visi metam iekšā dzejas rindas, jo tas ir vislabākais veids, kā izrādīt sēras.
Es eju uz telegrāfu. Šodien gribu nosūtīt Tev to mazo cilvēciņu, par kuru runājām.
- Tādu telegrammu mēs pieņemt nevaram, -
man saka. - Pārrakstiet, lūdzu!
Pārrakstu un teksta beigās uzzīmēju atkal cilvēciņu, šoreiz guļus -
lai var noguldīt uz teletaipa lentes.
- Lūdzu, nosūtiet ar visu cilvēciņu!
Bet man atbild: - Tādu telegrammu mēs pieņemt nevaram.
Un tad reiz vienā telegrāfā, kad jau biju visas cerības zaudējis tev šo cilvēciņu nosūtīt,
kad biju dzirdējis: "Ko tādu?" - un "Kas vēl nebūs!" - es teicu, vēlreiz saņēmis drosmi:
- Lūdzu, nosūtiet ar visu cilvēciņu!
- Cilvēciņu telegrāfs nepieņem, - man atbildēja
- Es par šo cilvēciņu samaksāšu atsevišķi.
- Par cilvēciņiem nemaksā. Vai nu tos sūta par velti, vai nesūta nemaz. - Un es jutu, ka
viņa saprot par ko es runāju.
Lielā nopietnībā viņa pieņēma manu telegrammu, aizsūtīja, un, kaut es zinu,
ka cilvēciņš palika uz papīra, kad visi burti aizlidoja elektroviļņos,-
es tagad sveicinu katru sievieti, kas viņai līdzinās.
Viņa mani saprata.
Aj, ko var tēlot, ka izjūt žēlastību? Būtu viņu darba augļus baudijusi vinam dzīvam esot, bet tad daudzi nopēla viņa dzeju, kādu krājumu iegādājusies. Tā cilvēku vienaldzība cilvēkam dzīvam esot.Te pat dažass gatavas sākt riet, un neruna vosu vārdā.ja tev nepatika vina dzeja, ta nav citu problēma. Vinš vienmēr tika mīlēts no tautas ja kas .
Miris Imnats ziedonis. RIP
Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.
27552
