Mēģināšu īsumā izstāstīt situāciju. Tātad- Man vienam labam draugam bija uznācis skumjais,jo viņu kādu laiku čakarē kāda meitene un es teicu lai pastāsta kas tur viņam ir ar to meiteni. Labi,viņš pastāstīja un prasīja lai es paskaidroju kāpēc viņa tā dara,pēc manām domām. Ok,es izteicu savu objektivo viedokli un pateicu bez aplinkiem kā ir,necentos ne mierināt,ne ko. Vienkārši pateicu kā ir. Pēc tam viņš pateica,ka es nemākot uzmundrināt un ka ar mani nevar runāt par tādām lietām un viņš teica,ka gaidījis citu atbildi. Tad nu es sāku domāt,nesaprašanā vai tiešām es izdarīju kaut ko nepareizu pasakot skarbo patiesību un neuzmundrinot viņu vai viņš vienkārši izdzirdēja to,ko negribēja dzirdēt un tāpēc mazliet aizsvilās. Protams,varēju arī uzmundrināt un teikt lai neķer kreņķi un viss ir ok,bet nu man prasījās pēc kā tāda. Es ceru,ka kautko sapratāt no mana rakstītā. Tātad gribu dzirdēt ,ko pēc jusu domām es izdarīju nepareizi? Vai tiešām cilvēkiem ir vajadzīgi tikai uzmundrinājumi un tik ļoti nepatīk dzirdet patiesību vai kas?
419
