Pirmā tikšanās

Laikam tieši tikšanās nav bijusi tāda ļoti īpaša. Bet jaukākais manā mūžā ir bijis ,kā pie manis ciemos bija puisis ar kuru draudzējos, viņš vienmēr tā maigi iesāka skūpstīties un tad palēnām pārgāja kaislīgajos skūpstos :D
Mēs gulējām manā gultā ,gāja tv, gaisma bija izslēgta ,bet pie loga bija ziemassvētku lampiņas krāsainās kuras spoži mirgoja pa visu istabu.Un toreiz tiešām iemīlējusies biju viņā un tas likās perfekts moments, kad fonā skanēja "We found love" ,bija nakts ,tās gaismiņas pie loga un mēs tur skūpstījāmies gultā. Itkā nekas īpašs ,bet katrs pieskāriens ,katrs skūpsts man likās ideāls, tās emocijas tajā brīdī bija tādas ,ka es knapi pakustēties varēju (l)

Kad izšķīrāmies ilgi pēc tam kaitināja ziema, mirgojošās lampiņas un "We found love":D

Skaistākā pirmā tikšanās reize man bija ar puisi, kurš diemžēl nav mans puisis un nekad nebūs, bet viņš ir vienīgais, kuru ieraugot, mani pārņem tik neaprakstāmas sajūtas, ka liekas, ka viss, ko man vajag, lai būtu laimīga, ir tikai skatīties uz viņu. :) Mēs mācamies vienā skolā un tur arī viņu pirmo reizi ieraudzīju. Auditorija bija pilna ar cilvēkiem, un tad ienāca arī viņš. Sākumā viņu neievēroju, bet sajutu viņa skatienu un paskatījos uz viņu, un jā, viņš skatījās uz mani un nenovērsās. :) Kopš tā brīža mēs, protams, satikāmies vēl daudzas reizes un katru reizi tie mirkļi, kad saskatāmies, ir vienkārši maģiski. Man tā nekad nav bijis ne ar vienu citu, tāpēc ir tik ļoti skumji, ka vairāk par skatieniem starp mums nekā nav. :(

Pirms eksāmena sadzēros nomierinošas zāles, viens kursa biedrs uz mani tā dīvaini nolūrēja un es protams arī. Bet nekas vairāk tā arī nebija. Tik tas skatiens. heh Es to norakstīju uz nomierinošo zāļu devu.

Ar savu tagadējo draugu bijām pazinjas vairākus mēnešus pirms pirmās tikšanās,iepazināmies apmeklējot vienu kolektīvu.To,ka viens otram patīkam jau zināju pēc komunikācijas stila,reizēm arī pa kādai sms un vēstulei.Satikties ātrāk nenorunājām,jo tajā laikā biju baigi aiznjemta ar diplomdarba rakstīšanu.Bet vienu decembra vakaru atkal sarakstoties draugos runājāmies par ziemu un jūru un to,ka vinjsh nekad to nav redzējis aizsalušu,paralēli sarakstei centos pabeigt savu darbu.Kad bija jau tuvu 1 naktī uzrakstīju,ka esmu beigusi mācīties un spontāni uzaicināju vinju aizbraukt uz to jūru tieši tagad,naktī.Man par brīnumu vinjsh piekrita un jau pēc 30min bija klāt.tā mēs naktī braucām uz jūru lūkoties,pirms tam izbrienot caur kkādu mežu,caur kupenām,centāmies staigāt pa sniega virsu un muljkjojāmies,vinjsh centās mani pārliecināt,ka vinja neglītie zābaki ir sniegam speciāli paredzēti un,ka ikdienā vinjsh gjērbjoties pieklājīgāk ;D pēc jūras vinjsh mani veda mājās,bet turpinājām sarunāties vairākas stundas,līdz vinjsh man iedeva fiksu buču uz lūpām.Tad paskatījās manu reakciju un tā kā pljauku nesitu sanjēmu pirmo skūpstu :) vēlāk vinsjh teica,ka buča esot bijusi reakcijas pārbaudīšanai-vai drīkstot vairāk un vai vinjsh nedabūs pa seju :) tonakt runājām līdz 7 rītā,līdz vinjam bija jābrauc uz darbu :) eh,kopā esam joprojām un daudz romantisku mirklju esam piedzīvojuši :)

Savu tagadējo draugu pirmoreiz dzīvē ieraudzīju bārā, kurā viņš strādāja. Ilgi meklēju informāciju par bāru, tā darbiniekiem utt., kamēr atradu viņu un sekoja banālākais - uzaicināju viņu draugos. Man par pārsteigumu, viņš apstiprināja draudzību, pēc kādām 2 nedēļām pats sāka komentēt manas bildes, pēc tam pirmais uzrakstīja man vēstuli, jo biju pieteikusies, ka došos uz pasākumu, kurš notika bārā, kurā viņš strādāja.
Pasākumā viņu kādu laiku vēroju, kamēr saņēmu drosmi un mirklī, kad viņš atradās smēķētavā, izgāju ārā. It kā "tikai uzsmēķēt". :D
Iesāku pilnīgi nevainīgu sarunu pēc kuras likās, ka nu pavisam noteikti būšu viņa acīs zaudējusi jebkādu interesi par sevi. Bet rezultātā viņš bija tas, kurš piedāvāja man naktsmājas . Kopš mirkļa, kad pamodos viņa dzīvoklī, sākās mūsu attiecības, kuras nu jau ilgst 2 gadus.
Joprojām ik pa laikam aizdomājos par visu un slavēju ne tikai sevi, kura par spīti savam raksturam, piekrita pārnakšņot pie pilnīgi nepazīstama puiša, bet arī viņa uzņēmību uzaicināt pie sevis tik tikko satiktu meiteni. Bet nu... laikam jau, ka to varētu saukt par likteni. :)

Notiek tā kā tam ir jānotiek :)

Joprojām ar smaidu atceros laiku kad tikko bijām sākuši satikties, bija auksta, auksta ziema. Katru reizi kad bija jāšķiras, man jādodas mājās, stundu, divas stundas stāvējām cieši apskāvušies, mans snīpis iebāzts viņa azotē, tas siltums un tā smarža man kautkā atmiņā joprojām palikusi.. Kājas -20 grādos sen palikušas nejūtīgas, bet bija tik grūti atlais rokas un iet mājās.

Jauki palasīt, arī pati iegrimu atmiņās.
Vēl viens atgadījums iesēdies atmiņā. Mums pusceļā starp vienu pagastu un otru, uz meža ceļa, naktī, ziemā, auto beidzās benzīns. Mašīnā bijām mēs divi un vēl viens viņa draugs. Galu galā pēc lielas pukstēšanas, tas draugs aizgāja uz pagastu, kurš atradās 7 km no auto, pēc degvielas. :)
Māšīna nesildīja, aukts pēc velna. Sēdējām salipuši kā lapas. Man sāka nenormāli salt kāju pirksti. Viņš novilka savas zeķes un iedeva man, uzvilku. Tad paņēma mani klēpī, apsedzāmies ar viņa lielo virsjaku un gaidījām viņa draugu atpakaļ. Es pat nevēlos domāt kā sala viņa kājas, plikas iekš ādas kurpēm kad mašīnā tādi paši mīnusi kā laukā.

Mans stāsts būs par puisi, ar kuru nekad neesmu bijusi kopā un šaubos, ka kādreiz arī būsim. Tā nebija mūsu pirmā tikšanās, bet pirmā reize, kad bija tā tuvības sajūta..

Bija vasaras nakts, zaļumballe. Viņš mani uzlūdza dejot. Vienreiz, otreiz,trešoreiz.. ja Jūs, dāmas, zinātu, kā viņš dejo !!! Izkustu!! :) Var teikt, ka viņu pazinu visu savu dzīvi. Dejas laikā viņš man atzinās, ka patīku jau vairākus gadus, ka grib mani tuvāk iepazīt..viss bija tik skaisti, fonā latviešu dziesma - bet vai tu mīlēsi,kad man vairs nebūs 16 - un tās sajūtas tajā mirklī. Bet nu kā viņš dejo!! Viennozīmīgi tā bija labākā deja manā mūžā.

Bet nu kā biju stulba aita, tā paliku stulba aita. Atšuvu puisi. Tagad jau kādu pusotru gadu pati sev pirkstos kožu. Tagad viens otram vairāk par izmocītu "čau" nesakām :) :D

atvainojos, bija prasīta primā tikšanās, tā nebija tik romantiska :D(satikāmies 4 cilvēki, es , draudzene, viņas puisis un viņa draugs, braukājām apkārt, man nebija nekāda interese par viņu, piedzērāmies, vēmu :D Atvadoties teicu, ka nu gan labu iespaidu atstāju. Bet viņš tik pasmaidīja, pateica, ka viss taču kārtībā, rīt zvanīšot. Pazvanīja stundu pēc aizbraukšanas mājās, norunājām līdz rītam.), ceru, ka neņemiet ļaunā, ka padalījos ar iepriekšējos komentāros minētajiem man vienkārši neaizmirstajiem gadījumiem.:]

Ar savu nu jau vīru iepazinos vienā vakarā, ballītē... Viņš mani pavadīja līdz mājām un apmainījāmies ar numuriem...
Nākamajā dienā man bija jādodas uz draudzenes pēckāzu pasēdēšanu, devos uz veikalu, lai pēc tam mērotu ceļu pie draudzenes. Un tad piezvanīja viņš, jautāja, ko plānoju šovakar darīt. Jāpiebilst, ka pat nedomāju, ka viņš zvanīs vai īpaši tiksimies vēl. Pastāstīju par tā vakara plāniem un piedāvāju doties man līdzi - viņš piekrita. Vakaru pavadījām brīnišķīgi un no nākošās dienas rīta jau esam kopā gandrīz 5 gadus dien dienā un nu jau audzinām meitiņu.
Neizpalika arī Beibe.Marta pieminētās tikšanās un apskaušanās n'to stundu garumā, smaids parādās sejā atceroties, cik skaisti tas bija.
Tāds nu ir mans stāsts.

Uz mūsu pirmo randiņu, mans tagadējais draugs, ieradās ar nokavēšanos, jo bija aizgulējies. Joprojām atceros, cik aizpampis un nedaudz izpūris viņš atnāca. Bet nu 30min laikā ieradās. :D Tā pat atceros,kad pirmo reizi gājām pie viņa uz mājām. Viņš man saka - "Redzi to māju" un rāda uz lielu pamestu daudzstāvu māju ar gandrīz visiem izsistiem logiem. Es atbildēju "Jā, kurš logs ir tavējais?" :D Protams sasmējāmies, jo viņš dzīvoja blakus mājā.

Ar savu puisi iepazināmies internetā, iepazīšanās saitā. Bijām (esam) no dažādām valstīm, bet pāris mēnešu laikā bijām pārgājuši jau uz studām ilgām sarunām skaipā. Tā nu nolēmām satikties neitrālā valstī un pavadīt kopā pāris dienas (jauna un bezatbildīga). Protams, kad satikāmies, sekoja ļoti neveikls brauciens taksī un kautrēšanās. Bet viss beidzās labi un jau vakarā bučojāmies :) Un pēc divām dienām viņš man atzinās mīlestībā. Pietam, atzinās maitenei pirmo reizi mūžā (viņam 28). Tās bija visskaistākās dienas manā mūžā. Un pēdējā vakarā skatījāmies filmu (Before sunrise) un es pamatīgi apraudājos ;D Paldies dievam, viņš no manis nenobījās, un joprojām esam laimīgi kopā.
Dīvainākais bija tas, ka, lai gan pirmo reizi tikāmies, tomēr bija "jādzīvo kopā". Nu parasti jau ir tā, ka mājās smuki sataisies un sasmaržinies, bet šajā modelī viņam jau kopš pirmās dienas bija iespēja mani redzēt dabisku, un man viņu- tāpat :)

ā, un, protams, pamatīgi piedzērāmies

Visas 1 tikšanās esmu aizmirsusi, bet ar tagadēju nekad, tā bija tik parasta - tomēr īpaša :)

Ir viena tāda ļoti atmiņā paliekoša tikšanās,kas notika pirms gada.

Man pa dienu bija fotosesija,kura beidzās tuvu pusnaktij. Tā kā bija 6diena,izdomāju piekrist draudzeņu piedāvājumam un aiziet uz Vecrīgu (biju ar savu auto). Pasēdējām bārā un tad draudzene pierunāja mani,lai aizvedu viņas draudzeni mājās kaut kur Baložos. Piekritu,bet pirms tam iebraucām Krastmalas Statoil pēc kafijas. Pamanīju,ka garā rindā uz tualeti stāv vairāki džeki..neko,braucām tālāk. Kad atgriezos Rīgā,pēdējā brīdī izdomāju ātri ieskriet satikt draudzenes Just'ā. Pie ieejas pie manis pienāca kkāds čalis un paprasīja šķiltavas,sākām nelielu čatu,mums pievienojās viņa draugs-ļoti simpātisks vīrietis. Tad arī atklājās,ka viņi bija mani ar draudzenēm redzējuši Statoilā un simpātiskais,mani tur ieraugot,bija nodomājis - Man ar viņu obligāti jāiepazīstas! Bet juties neveikli to darot Statoilā,pie tam stāvot rindā uz tualeti. Liels bija viņa pārsteigums mani ieraugot pie Just,tāpēc mudinājis draugu pieiet un pajautāt šķiltavas. :D

Norunājām saskrieties iekšā. Tad nu viņš man brīdi vēlāk arī uzrunāja un ieslīgām garā,garā sarunā stāvot uz terases. Tad viņam bija jāaizved draugs mājās,paņēma manu numuru un teica,ka atbrauks drīz atpakaļ un aizvedīs ēst sušī. Tā arī notika. Likās tāda jūtu ķīmija! Pēc sušī apmeklējuma kaut kādos 6os rītā,vēl ilgi sēdējām viņa mašīnā Krastmalā un runājām,runājām,runājām. Abi negribējām šķirties. Spontāni izdomājām braukt pie viņa,jau iepriekš norunājot,ka nekas aiz tā neslēpjas ,skatīties Two and a Half man (mums tur savs stāsts par to seriālu vakara gaitā izvērtās). Noskatījāmies vairākas epizodes un ap 11iem gājām gulēt-katrs savā istabā. Pēcpusdienā pamodāmies,ieēdam ašas brokastis,noskatījāmies vēl pāris epizodes,vēlāk aizbraucām paēst uz Lido..lai gan viņš gribēja vest uz jūru vai ko tādu..un pat tad negribējās šķirties. Tad gan viņš mani aizveda līdz manai mašīnai,kuru biju iepriekšējā naktī atstājusi Krastmalā. Un tā arī šķīrāmies-bez nekāda fiziska kontakta. Apmainījāmies tikai numuriem un zinājām otra vārdu. Neko citu..jo izdomājām,ka nevajag teikt uzvārdus,meklēt sociālajos portālos,jo tad uzreiz izveidojās kaut kāds citāds priekšstats par cilvēku. Tas man likās tā ļoti īpaši saistībā ar mūsu iepazīšanos.

Vēlāk gan mēģinājām bīdīt lietas,bet nebija īstais brīdis-viņš tikko šķīries,es toties tūliņ taisījos lidot prom uz ārzemēm uz ilgu laiku. Vēlreiz satikāmies dienu pirms Jaunā gada. Dzirksteles atkal uzvirmoja-kaut kāda īpašā ķīmija,kad varam runāt par pilnīgu visu..būt tik atklātiem. Bet no manas puses nebija piemērots laiks-biju Latvijā atgriezusies tikai uz īsu laiku.

Tagad atkal esmu atpakaļ Latvijā,bet neuzdrošinos viņam dot ziņu.

Bet viss tas stāsts ir tik pilns dažādu sakritību un nejaušību. Ir vēl daudz dažādu detaļu,bet nu pārāk gari būtu..tas iekļauj arī to,ka vasarā,kad uz nedēļu biju Latvijā,uz ielas pie manis apstājās un traki gribēja iepazīties kāds vīrietis..no neilgās sarunas,viņš dabūja manu numuru,vārdu un pilsētu,kurā uzaugu. Vēlāk viņš gan bija nozaudējis manu numuru,bet draugos pēc vārda un pilsētas bija uzmeklējis,kas noteikti nebija viegli,jo man ir ļoti izplatīts vārds. Tad nu arī viņa draugos albumā vienā bildē ieraudzīju,ka fonā ir arī mans Just vīrietis. Atklājās,ka viņi ir ļoti,ļoti tuvi draugi.
Vēlāk pārrunāju to situāciju ar savu Just puisi un viņš teica,ka bija draugam par mani stāstījis,bet nu viņš nekad nebija redzējis ne mani,ne manas bildes un kad bez maz ielas vidū apstādināja mašīnu un kāpa ārā ,lai iepazītos,noteikti nevarēja zināt,ka es esmu TĀ meitene.

ā, te dzosefine ierunājās par dzīvošanu blakus mājās, atcerējos vēl vienu skaistu stāstu. Tobrīd dzīvoju Stambulā, un man bija randiņš ar puisi. Pēc vakariņām viņš mani pavadījā mājās, un jau pa ceļam smējāmies, ka re, dzīvojam vienā rajonā (Stambula taču ir milzīga pilsēta). Un jo vairāk tuvojāmies mājām, jo smieklīgāk palika. Tā nu izrādījās, ka dzīvojam vienā mājā, vienā stāvā, pietam- pretējos dzīvokļos :) Tiesa nekas tur nesanāca, bet tomēr tas bija ļoti romantiski.

Izlasīju visu, ko Jūs esat sarakstījušas un izdomāju padalīties ar savu, nu jau vakar notikušo stāstu.

Visparastākā 5diena. Izdomāju, ka no skolas došos mājās ātrāk. . Tā nu ieeju autoostā un ieraugu ļoti simpātisku puisi, tieši manā gaumē, un, tomēr, viņš likās jau iepriekš redzēts. Nu neko, gaidu rindu, lai nopirktu biļeti un kases stikla atspulgā redzu, kā viņš mani vēro. Pasmaidīju un iegādājos biļeti.
Devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko ēdamu un kad nonācu atkal AO telpā, viņa tur vairs nebija. Apsēdos un gaidīja autobusu. Nodomāju- žēl, ka tā. Izgāju ārā līdz pieturai un skatos- tur viņš- izskatīgais puisi, un brauks ar to pašu autobusu.
Viņš iekāpj autobusā, es nedaudz speciāli apsēdos pretējā krēslā viņam. Bija vēlme uzsākt sarunu, bet nodomāju, nav vērts.. Tā nu izkāpu savā pilsētā, bet viņš tur neizkāpa. Pie sevis nodomāju:'' Ha, vakarā twitterī būs ziņa- meklēju meiteni, kas brauca ar mani tādā un tādā autobusā...''Nosmējos un gāju uz mājām.
Tā nu vakarā, sēžot dr.lv skatos- statistikā tas puisis. Es pilnībā izbrīnīta, jo mēs nebijām pazīstami. Uzrakstīju vēstuli ''Šī ir liela sakritība, vai ne?'' Viņš atbildēja- ''ir gan! Bet es Tevi meklēju puss stundu, tas bija tik grūti''.
Es izstāstīju par faktu, ka domāju par to twittera ziņu, viņš atklāja, ka tā vēlējies darīt. Arī autobusā viņš vēlējies uzsākt sarunu, bet nezinājis kā. Izrādījās, ka viņš ir mani redzējis manās sporta sacensībās, lai gan viņu es gluži neatceros.., tā nu viņš visu googli pārmeklējis, lai atrastu mani.
Vārds pa vārdam un sapratām, ka tas ir liels likteņa pirksts Katrā ziņā, nekad ar mani nekas tāds nebija atgadījās- saskatīties ar puisi autobusā.

Nezinu, vai šim stāstam būs turpinājums, bet kā viņš rakstīja :''Nūu, laiks rādīs, bet visas šīs sakritības varētu savest kopā uz labi ilgu laiku..!''

:)