Labs vakars! :)
Pirms draudzenes kāzām runājām par attiecībām, vīriešiem... Un viņa man teica, ka iepriekšējās attiecībās viņai daudz, kas kaitināja savā draugā, piemēram, kā viņš ēd, kā runā, viņa muļķīgās frāzes, izgājieni utt. Bet, kad satika savu, nu jau vīru, viņa nešaubījās, ka viņš ir īstais. :)
Viņai nekas viņā netraucē, un viņa vairs nevar iedomāties, kā tas ir, ka varētu kaitināt, kā ēd vai dzer, un tamlīdzīgi sīkumi.
Un es sapratu, ka viņas vārdi mani pamatīgi iespaidoja. Pēc savām pēdējām, ilgstošām attiecībām, es vairs nevaru izveidot normālas attiecības. Ja man kaut kas traucē, vai kaitina otrā cilvēkā, ka man nemaz negribās mēģināt. Tagad tāda putra galvā - nevaru saprast, varbūt es esmu pārāk prasīga un ļauties attiecībām. Vai tomēr klausīt savām sajūtām, un ja kaut kas traucē, nemaz nemēģināt.
Kāda ir jūsu pieredze?