BĒRNĪBA

man šitā bilde asociējas ar savu pirmo bildi - ar mērkaķi :D bet es tur kjūt izskatos, ka man tā bilde ir zelta vērtē :)

Apgriezu kaķim ūsas, drīzāk pielīdzināju, jo gribējas, lai viņam vienādas ir :D
Jau pusaudžu gados brālis iedeva uzpīpēt, un teica, ja pateikšu vecākiem, tad viņš pateiks, ka arī es pīpēju, tā arī nevienam neko neteicu.

es dabūju bērnībā pa aci ar milzīgu, sulīgu ābolu no mūsu dārza. Bija tāds joks, ka uzdurot ābolu uz koka, var tālāk aizmest...Nu un brālis ari meta... :D

Es lielāko daļu bērnības neatceros jeb tikai no sagatavošanas laikiem - 6 gadu vecuma, pirms tam tikai daži notikumi.

Savādi, bet atceros tikai vasaras laukos, Rīgā tikai 'klasītes', 'kartupeļus', pieneņu lellītes čirkainiem matiem, firškas, aukles un rotaļu laukumu. Biju jaunākā vienmēr un visur, neesmu baigā bara dvēsele, tādēļ vienos laukos, kur katru dienu kādi 15 bērni dažādos vecumos spēlējāmies, turējos pie māsas un draudzenes, citādi lielie bērni āzēja. Otros laukos bija zemeņu lauki, kolorādo vaboļu lasīšana no kartupeļu stādiem (brīnums, ka toreiz nebija bail :D), rāpšanās kokos, sienāžu ķeršana kopā ar suni, bijām 3 māsīcas, kuras spēlēja krāsošanos, pēcpusdienās peldējās, vakarā dzēra svaigi slauktu pienu un spēlējās dārzā.

Man bija burvīga bērnība, bet maniem nākotnes bērniem noteikti tāda nekad nebūs, pasaule vairs nav tik droša.

Uzaugu kā vienīgais bērns starp vecākiem un vecvecākiem, bet nebiju izlutināta, kādi varbūt ir citi vienīgie bērni. Dzīvojām laukos, palīdzēju jau maziņa visos darbos un šķiet, jau agri biju tāds mazs pieaugušais. Viens no maniem pirmajiem darbiem bija ganīt vistas, ja kādu noķēra vanags, ļoti pārdzīvoju :(
Par blēņām : Atceros, ka biju diezgan puiciska - kāpu kokos, dzīvojos pa garāžu pie vectēva un bez atļaujas situ sienā naglas, sanāca tur garāžā ložņāt gar visādām eļļas mucām un biezi sasmērēju drēbes, par ko vecmamma bāra :D Ā, jā - kaķim ūsas arī apgriezu, bet es, goda vārds, nezināju, ko daru.
Sirdsapziņas pārmetumus izjutu pirmo reizi 4 gadu vecumā, kad nejauši nogalināju vistu - iesviedu pie cūkām aizgaldā un cerēju, ka vista mierīgi izlēks ārā, bet tai vista bija traumēta kāja un viņa nevarēja izlēkt - tā nu cūkas to nomušīja. Centos tēlot, ka neko nezinu, bet visi pēc manas sejas izteiksmes visu saprata.
Man bija jauka bērnība saskaņā ar dabu, starp zvēriņiem un pieaugušajiem, kas mani mīl :)

Zinu, ka sasitu uz pusēm mammas vāzi, ko māsa atveda no Kipras, bet es to veikli nomaskēju - uzliekot atpakaļ augšdaļu. Kad mamma pieskārās - pati vainīga! Pati saplēsa :D

Tā lāgā neatceros (bija 4 gadi), bet, kad biju tētim līdzi uz garāžu, bija jāgaida, kamēr viņš salabos mašīnu, taču man apnika gaidīt, un es vienkārši kopā ar suni nācu mājās ar kājām! :D
Lieki teikt, ka tika izsaukta policija un tiku meklēta :D Es tikmēr pa pļavas taciņu ar sunci nāku mājās :D

Es atceros daudz, bet ļoti daudzas liets ir konrkēti sajukušas, piemēram, man līdz 18 gadu vecumam likās, ka mēs līdz manu 5 gadu vecumam dzīvojām dzīvoklī, bet izrādās, ka mēs dzīvojām mājā, bet dzīvoklī palikām tikai tad, kad tētim bija darīšanas pilsētā. Nu kamoon, kā to var aizmirst? :D

Atceros diezgan daudz. Viss bija forši, man bija superīga bērnība.

Pēdējā laikā bieži atceros, kā dabūju no brāļa pa degunu. Netīšām, bet asinis tecēja :) Man varēja būt +/- 10 gadu, brālis 5 gads jaunāks. Pats nobijās, palīda zem galda un ārā nelīda :D

Man iemeta starp acīm ar ābolu :D
Staigāju tāda zilacīte ar abām aizpampušām bolenēm kādu nedēļu :D

Vēl -
Pamatkolas laikā, kad topā bija mētāt gumijas bumbiņas, nejauši izsitu logu..

Tētim esmu prasījusi - "Tēti, nu nokauj to vistiņu! Tu taču zini kā man garšo vistas kājiņas!" :D

Jauki atcerēties! :)

Man laikam bija kaadi gadinji 7 vai 8, kad salasiijos staastus par indiaanjiem. To ietekmee izdomaaju, ka man, kaa toposhajam indiaanim, ir jaanoker savs savvaljas zveers. Izraku bedri, taas dibenaa saduuru mietus, kuri bija domaati zirnju staadu un tomaatu staadu balstiishanai, pa virsu uzmetu zarus un visbeidzot pljautu zaali, lai nomaskeetu bedri. Diemzeel cereetaa zveera vietaa nomediiju vecmaaminju, kura par laimi lielus savainojumus neguva, bet apskraapeeta bija kaartiigi. Atceros, cik ljoti mani grauza sirdsapzinja par to vairaakus meeneshus. Vecmaaminja nebija dusmiiga, tik saapju pilnaa balsii, ar asaraam aciis pateica: "Beerninj, taa gan vairs nedari!" Tas saapeeja vairaak, nekaa jebkura noraashana vai peeriens. Kopsh taa laika ljoti piedomaaju par apkaarteejo droshiibu, vai mana riiciiba nevareetu nejaushi kaadam kaiteet.

Es 2x bērnībā nokritu bezsamaņā un paliku zili bāla, reāli vecākus nobiedēju, ka gals klāt. Vienā reizē no kāpas nolecu taisnām kājām, aizsita elpu, atslēdzos, bet to atceros, otrā reizē biju tikko iemācījusies skriet vai drīzāk ātri tipināt, māsa man skrēja pakaļ, es bēgu un ar galvu iekrēju stenderē, atkal izrubījos. :D
Blēņas nedarīju, tikai 2 gadu vecumā visu dzīvokli ar kefīru aplaistīju. :)

Bļēņas es darīju ļoti daudz un es arī ļoti daudz kāvos ar meitenēm. Biju riktīga kausle kaut arī biju visjaunākā no visām pagalma meitenēm.
Vasaras pavadīju pie vecvecākiem laukos. Pa dienu ar vecmammu dzīvojāmies pa dārzu. Vienmēr sastrīdējos ar vecmammu un teicu - Es iešu pie mammas ar kājām. (mamma bija mājās 30km no laukiem)! Nekad tālāk pa pāris desmitiem metru netiku, jo palika bail.
Vēl atceros, kā pati sev ar papīra šķērēm nogriezu čolku un aizbraucot mājās teicu mammai, ka man vecmamma nogrieza. Mamma zvanīja vecmammai un sāka viņu lamāt, bet tad vecmamma pateica taisnību. Staigāju apkārt ar neglītu čolku. Mani neved pie friziera pielīdzināt, jo tā man bija mācība par savām muļķībām.

Es savu čolku nolīdzināju pavisam. Līdz ar ādu :D

Bļēņu bija daudz :D
Sākumā dzīvojām dzīvoklī un tad tur ar pagalma bērniem visādus podus vārījām. Nātru zupu taisījām, ko arī ēdām. Pa veciem šķūņu jumtiem lēkājām. Cēlām segu mājas pagalmā.
Pēc tam pārvācoties uz privtmāju bieži laiku pavadījām ar māsīcu un vecāko brālēnu, vēl kaimiņu bērni. Tur arī dažādas blēņas un podi gāzti :D
Bieži ar mazo māsu gatavojām ēst, mūsu mīļākie ēdieni saldējums un saputot olas baltums.
Ar kaimiņu bērniem vienmēr fantazējām stāstus un tad izspēlējām tos.
Biedēju mazo māsu ar kaķu noķertām pelēm.
Sunim piesēju ragaviņas un iesēdīnāju māsu iekšā. Suns uz vienu pusi, māsa uz otru pusi un vēl ragaviņas kaut kur pa gaisu.
Lielākais prieks bija ziemas, jo mums netālu no mājas bija kalnaina vieta (cik nu kalni, vairāk pauguri), tad tur varēja stundām ilgi dauzīties.
Tur pat arī purvaina vieta bija, gājām ziemā pāri un māsa bez zābaka palika, gāju meklēt.
Nezinu, kur mums radās tāda ideja, kad sākās pusaudžu gadi un gribējās puišiem izrādīties, bet apmētājām viens otru ar puvušiem āboliem :D

Bērnība man bija lieliska :) Daudz jauku atmiņu no tā laika.

Jocīgi,bet atceros visu kopš 2 gadu vecuma,pat frāzes ar dažādiem cilvēkiem.
Atceros,ka kādi 7 gadiņi man bija,ārā pagalmā spēlējos un rakos pa zemi,atradu kaut kādu mazu,nenozīmīgu sū*iņu un iedomājos,ka tas varbūt varēja piederēt pirmajiem cilvēkiem :D :D
Paņēmu lapiņu,uzrakstīju kaut kādu vēstuli ķip ja atrodi šo lapiņu,tad zini ka viņa ir izveidota tādā un tādā gadā un to rakstīju es :D Ieliku pudelītē un apraku! Gan jau ka kādreiz arī kāds atradīs :D :D :D

Bērnībā dzīvoju lauku mājā Daugavas krastā - bija ļoti ļoti skaista bērnība, vienmēr visur kopā gājām ar brāli un viņa draugiem, jo meiteņu tuvākajās mājās nebija. Darījām vairāk puiciskas lietas - spēlējām beisbolu, taisījām koka štābiņus virs grāvja kokā - neizpalika arī iekrišana tajā iekšā un iešana mājās ar slapjām drēbēm, bet vispār pēc vecāku stāstītā biju ļoti nemierīga, uz vietas nekad nevarēju nosēdēt, tādēļ bieži savainojos! Pati nedarbus apzināti nedarīju - uz tiem vienmēr pamudināja brālis. Atceros, kā vienmēr staigājiem un runājāmies par to, ko darīsim, kad būsim lielāki, kādās mājās dzīvosim ... protams, palīdzēju arī vecvecākiem, lasīju korolado vaboles (tagad iedomājoties - fuj) un vēl visādas lietas! :)

Lasījām ar draudzeni ābolus. Bijam sīkas un nevarēju aizsniegt tos sulīgākos.. Atradu zālē dzelzs stieni, nez no kurienes tas tur bijis un sāku bākstīt zaros... Krč kkā neveikli apgriezos un iesitu draudzenei pa pieri. Riktīgi asiņoja, bet kopumā bez sekām.

Klases stundā piegāju pie skapja, vajadzēja kaut ko paņemt un bāc - uz galvas man atlidoja puķu pods, kas stāvēja skapja augšā. Nu nekas, izsaucu mamu, lai ved projām, bet es nē, jo bija paredzēta tējas dzēršana... nu kā kaut ko tādu varēju laist garām 3. klasē?

Ai,bērnību man patīk atcerēties..:) tik labas atmiņas..āāāā .:D

Es ļoti daudz kāvos ar puišiem,nu pilnīgi ar visiem savā pagalmā biju kaut reizi pārkāvusies.Cik atceros,meitenes no manis baidījās,turējās tālāk,jo zināja,ka būs slikti,ja mani nokaitināja.Tā bija līdz skolas laikam,tad vairs prāts uz kaušanos nenesās.
Bet skolas pirmajos gados gan biju tāda paraugmeitene,ka vai bail.:D Mācījos ļoti labi,kā teikt mūsdienīgi - biju īsta zubre,un attiecīgi - pārējiem tas nelikās forši,tomēr apcelt mani neapcēla,tikai mazliet reizēm pavilka aiz zoba vai paķircināja.Vēlāk man pašai sāka besīt izcili mācīties un atzīmes noslīdēja,dabūju no vecākiem garu lekciju,tomēr pēc šī trakā zubres laika vairs mācījos tikai labi. Un par pusaudzes gados,tur vispār..vajadzētu ļoti daudz rakstīt.:D

ui, berniba man jautra bija.. biju ritigs pashpuika.. laukos mezhina rakam bunkurus,ar puikam spelejam speles,vel medzam visu dineu pa juru dzivoties,tadi sikie..gajam majas tikai tad kad gribejas est, un vecaki nemaz ta neuztraucas..atceros, ka mazajam kaiminpuikam iedevu tusha spiras un ieskaidroju ka tas ir rozines sokolade,masai vienreiz savas churas devu dzert..reiz ar masu izdomajam mezhina uztaisit ugunskuru ,panemam spelu panninu un olu ,jauztaisa njamma :D musu del dala no mezina nodega, un taaaa dabujam pa dibeniem..