Sveiki!
Sāp sirds, ļoti. Jau kuru dienu pēc kārtas sastrīdos ar vīrieti. Sastrīdos par bērna audzināšanu. Šobrīd mūs nomāc diezgan smagas finansiālas problēmas, saprotams, ka viņš ir neomā. Taču man ir nepieņemami tas, kā viņš runā ar savu dēlu (1.5 gadiņi). Tiklīdz mazais pienāk, tā stumj prom un saka, lai iet prom. Paceļ balsi, ja puika sāk aiztikt datoru vai cenšas pievērst tēva uzmanību. Viņš ar mazo nespēlējas vispār, neuzņemas jebkāda veida rūpes par puiku. Strīdi parasti aiziet jau līdz tam, ka pieminu citas lietas. Viņš mājās neko nedara, pamostas 15-16 dienā, iet gulēt 5-6 no rīta. Protams, ka visi lielākie mājas darbi jau ir padarīti, neļaušu taču es savam bērnam uz netīras grīdas spēlēties. Jau divas nedēļas atpakaļ palūdzu, lai viņš ejot pīpēt, paķer paklājiņu pie ārdurvīm un izpurina to.
Vissmagākais moments ir tas, ka viņš saka, ja man kaut kas nepatīk, varu iet. Viņš ļoti labi zina, ka man nav kur aiziet, tad nu to arī izmanto. Man, protams, tas kārtīgi uzsit asinis, un tad jau arī es sāku viņu aizvainot - nu jā, tu jau esi īsts vīrietis, mačo, ne tev mājas darbi jādara, ne bērns jāaudzina, sievieti bez pajumtes arī uz ielas pohuj tev atstāt. Tagad tik ļoti uz sevi dusmojos, ka neesmu izveidojusi nekādus uzkrājumus, ka esmu pilnībā atkarīga no viņa. Man jau tas viss ir tik tālu piegriezies, ka esmu gatava aiziet viena, bez bērna. Jā, zinu, skan bezatbildīgi. Bet man vairs nav spēka. Es nezinu vai mīlu vēl viņu, kur nu var runāt par kādu cieņu. Runāts ir tik daudz reižu, a jēga ta kāda..
Nezinu, ko gribu dzirdēt no jums, vienkārsi sirdi gribēju pakratīt. Tiešām ir morāli grūti.
23
