pats sev psihoterapeits

Viens variants ir lasīt par tavu problēmu saistošās grāmatas, meklēt internetā rakstus vai video.
Vienai tik un tā būs grūti sakārtot domas, ja ne profesionāla, tad vismaz ģimenes viedokli gan vajadzētu uzzināt.

Es vienkārši zinu vienu meiteni, kura arī īsti nevar tikt galā ar savām domām. Viņa izgāja cauri tam, ko minēju iepriekš. Šobrīd tiekas ar speciālistu.

Tākā.. labāk nekrāj neatbildētus jautājumus uz saviem jautājumiem. Ar laiku būs tāds mudžeklis, ka nezināsi ko vairs iesākt.

Lai veicas. :)

Viss ir atkarīgs no gribasspēka. Cilvēks var pats tikt galā ar daudz ko, bet ir jāiegulda liels darbs un jātic sev pa īstam. Jāapzinās pašam savs iekšējais spēks. Jāatrod motivācija.
Ja pats to nespēj, tad, protams, jāiet pie psihoterapeita, domāju psihologs īsti nepalīdzēs.

Katrā ziņā - tas ir smags darbs pašai ar sevi, visa ''salikšanai pa plauktiņiem'', problēmas definēšana un tad jau risinājumi. Psihologs var palīdzēt ātrāk visu sakārtot, atrast piemērotāko veidu un pieeju. Es esmu iztikusi bez, pati meklēju sevī problēmas un risināju. Tas ir grūti, darbs ir ilgstošs, viegli nav.
To es tīri no sevis, pagaidām par rezultātu nesūdzos.

Nedomāju. Bieži vien mēs paši nespējam aizrakties līdz problēmas saknei. Cilvēks pats lielākoties redz tikai simptomus, nevis pašu problēmu. Un pat, ja to izdodas ieraudzīt, ne vienmēr rodas atbilde, kā no tās tikt vaļā. Man šķiet, ka cilvēkam "no malas" ar svaigu skatījumu un izpratni par dažādām lietām, ir liela nozīme tikšanā galā ar sevi.

Bet ja nav nekādu iespēju tikt pie speciālista?
Un strādājot ar sevi - kur tad lai vispār sāk? Esmu jau daudz analizējusi, centusies saprast, bet necik tālu netieku, tāpat apmaldos.
Aah, esmu nogurusi. Kad šķiet, ka ir jau labāk, viens klikšķis un atpakaļ vecajās problēmās. Un tas bojā dzīvi... nē, drīzāk to dēļ ir sajūta, ka nemaz nav dzīves, ko bojāt.

Ja kāda tiešām tikusi ir ar sevi galā, varat, lūdzu, uzrakstīt vēstulīti?

Es kā ar psihologa profesiju ļoti saistīts cilvēks varu teikt, ka ejot pie psihologa tā arī esi tu pati, kas pati cenšas sevi izārstēt. Psihologs nav tas, kurš tagad nosēdīsies tev priekšā, pateiks, kas un kāpēc tev vainas un ar vienu mājienu visu ''aizvāks''. Ejot pie psihologa tu paraksties uz darbu ar sevi, kur ceļš tiek parādīts, bet jāiet pa to ir pašam. Nedaudz citādāk ir ar psihoterapiju (psihoterapeits un psihologs nav viens un tas pats), kur tiek pielietotas konkrētākas metodes, lai cīnītos ar dažādām problēmām, bet arī tas tev ir jādara pašai, jo neviens cits tavā vietā to izdarīt nevar. Runājot par cilvēkiem ar lielu gribasspēku - jā, tādi ir un to problēmu, kuru viņi skaidri apzinās ,varbūt, ir iespējams samazināt (es nevienu tādu cilvēku gan nezinu, kurš pats sev būtu maģiski noņēmis, piemēram, bailes no uzturēšanās sabiedriskās vietās tiešām atbrīvojoties no visas trauksmes un stresa, ko tas kādreiz radīja), bet šis stāvoklsi nekad nav cēlies no vienas ''problēmas'' un ir jāskatās kompleksi. Tāpēc lielākoties es teiktu, ka noteikti nē - pašam ar grāmatām un internetu (kas ir PILNS ar muļķībām un dažādām pseido-lietām) to nav tā pa īstam iespējams izdarīt. Runājot par Dafnija komentāru - cilvēkiem bieži vien trūkst tieši šī gribasspēka, motivācijas un ir skaidra doma par to, ka nav vienkārši iekšējā spēka. Šajā gadījumā gan psihologs, gan psihoterapeits ir tie, kas atrod cilvēka reālos resursus (sākumā varbūt nav gribasspēka, bet ir pozitīva attieksme pret terapiju un vēlme sev palīdzēt - jau divi resursi cilvēkam) un strādā ar tiem

Honeybuu - var tev uzrakstīt privāti?

Jā, protams :)

Pilnīgi noteikti! Pati ar sevi tiku galā, bez jebkāda psihologa palīdzības. Tas gan prasīja ilgu laiku - aptuveni 2 gadus. Lasīju daudz ar psiholoģiju saistītas grāmatas, veltīju ilgu laiku savas dzīves analizēšanai un pārdomām, skatījos filmas, mācijos uzticēties cilvēkiem un, kad tas izdevās, kārtīgi ar draudzeni mēdzu izrunāties. Tagad jūtos daudz labāk un viss beidzot ir skaidrs. Ir gan vēl pie daudz kā jāstrādā, bet vismaz ir tā skaidrība no kā tas viss.

natural_girl - tas ir lieliski. Drīkst jautāt, kada bija tava problēma?

Pašpārliecinātības trūkums (tai skaitā arī neticība saviem spēkiem), uzticēšanās trūkums un galvassāpes.

Un senāk bija ļoti grūti kādam palūgt palīdzību.

Ir ļoti grūti pašam sevi izārstēt un palīdzēt, bet tas nav neiespējami, tas ir ilgs un grūts darbs, un pārmaiņu laiks.
Būs jāiemācās paskatīties uz visu no malas, nežēlot sevi, un arī pārmainīt savu dzīvi. Daudz var palīdzēt arī īstie vai īstais cilvēks Tev blakus. Kas pratīs uzdod īstos jautājumus, kas liks Tev domāt un risināt savu dzīvi, apkārtējo pasauli.
Jāatceras, ka ko tādu darot Tu izmainīsi visu apkārtējo pasauli un Tev jābūt gatavai arī kaut ko zaudēt, pat ja tas šobrīd šķiet labs un vajadzīgs.

natural_girl - tad jau pretty much tas pats, kas man. Bet divi gadi - tas mani biedē, jo līdz šim neesmu spējusi pilnvērtīgi dzīvot savu problēmu dēļ, ja vēl gadiem būs tāpat - oi.
Bet, piemēram, tu esi sapratusi problēmas cēloni, ko tu tālāk darīji? Sāki terapijas posmu, citas patiesības iepotēšanu sev?

Es sevi ārstēju ar nodarbošanos, dažreiz gan nesanāca. Precīzāk-bieži nesanāca. Arī darbā mani vajā pagātnes rēgi. Joprojām. Tas tāds apburtais loks - ir brīži, kad ir labāk, ir brīži, kad šķiet, ka esi turpat, kur biji sākumā. Arī brīvajos brīžos lieku sev darboties - kārtot māju, skatos filmas, lasu visādu literatūru, jo man šķiet, tiklīdz iestājas klusums un es varu padomāt par savu dzīvi, viss atgriežas - tie daudzie jautājumi: Kāpēc tā notika? Kas notiks tālāk? bla bla bla.
Ja man būtu jālasa psiholoģiskā literatūra un stundām, dienām jāanalizē sevi, es paliktu traka, goda vārds. Mans padoms - ja netiec pie speciālista, neanalizē sevi. Liec sev mieru. Kas bijis, bijis. Ko no tā visa esi ieguvis un mācījies - tā ir tava darīšana. Nevajag sevi morāli visu laiku iekaustīt.

http://www.misterija.info/

Man patīk šī lapa, vismaz man palīdz domas sakārtot

Riot!

nav jau runa par to, kas bijis - bijis. Runa ir par to, ka tas, kas bijis, ir mani dziļi iespaidojis un neļauj normāli dzīvot. Cilvēkam, kurš ir bijis seksuāli izmantots, nevar pateikt - ai nu tač nedomā par to, tā ir pagātne. Viņš ir traumēts un pat nedomājot par to, tas ir nepārtraukti blakus. Nepārprast, nerun`jau par sevi, neesmu šādai traģēdijai cauri gājusi, bet pagātne ir mani iespaidojusi ļoti negatīvi un es gribu to mainīt, jo gribu mainīt savu dzīvi. Es nevaru samieirnāties. Ja samiernāšos, tad tik pat labi varu iet un lēkt no vanšu tilta. Un viens no manu problēmu rezultātiem ir nespēja izveidot attiecības. Tad tu iesaki tā arī vienai un vientuļai palikt? Nē. Lai arī ir skumji un gandrīz nekādas ticības nākotnei, es padoties negrasos.

Vesta, ja jau tu nevari iekšēji sevi sakārtot, tad varbūt ir vērts uzklausīt profesionāli? Protams, kas vienam nieks, tas otram traģēdija. Katram sava problēma ir vissāpīgākā. Te jau minēja, ka profesionālis ir cilvēks no malas - viņam ir citādāks skats uz tavu problēmu, tu jau tajā visā dzīvo iekšā un līdz absurdam esi izmalusies cauri savām domām. Tāpēc jau bieži palīdz runāšana - jo otrs cilvēks spēj uz tām lietām paskatīties no cita skatu punkta.
Varbūt tā profesionāļu konsultācija maksā labu naudu, bet man šķiet, ka tā ir mazliet rezultatīvāka laika ziņā.

Pēc savas pieredzes - man bija nepieciešams psihoterapeits tā iemesla dēļ, ka ilgu laiku pati sevi tiešām nevarēju izārstēt, savākt rokās. Tas viss ir ļoti individuāli, atkarīgs arī no pašas problēmas. Man likās, ka ir kas viens, bet analizējot sevi un strādājot ar sevi, atklājās daudz, kas cits. Kā jau te bija minēts - literatūra, dažādi materiāli, darbs ar sevi - tas var palīdzēt. Tavā gadījumā varbūt arī neticība sev ir iemesls, kāpēc nevari sev palīdzēt, jo patiesi dziļi vienkārši netici. Bet ar visu ir iespējams tikt galā :) malacis, ka jau apzinies un vēlies kaut ko darīt lietas labā, tad jau viss būs kārtībā!

Vesta, tev vēstule.