Te vakar bija diskusija par nekad nesaki nekad un principu pārkāpšanu/nepārkāpšanu. Vēlētos lūgt jūsu palīdzību manas situācijas izskaidrošanā. Vai esmu nodevusi savus principus?
Līdzīgi kā daudzas citas, vienmēr esmu teikusi, ka nekad nepiedotu krāpšanu. 20 gados izveidojās attiecības ar fantastisku vīrieti. Viss bija pa lielam kārtībā, protams, bija arī savi kašķi kā ikvienam ilgstošās attiecībās. Bija arī tāds smagāks rutīnas brīdis pēc 6 gadiem, kad arī uzzināju, ka viņš ir mani nokrāpis...
Protams, pirmais šoks, puņki, asaras. Bet tad sapratu - būtībā man tagad jāsalasa mantiņas, jāpatriec viņš ratā un jāiet prom paceltu galvu, jo tā tas ir saskaņā ar maniem visu mūžu ticētajiem principiem. Bet sēžu, sēžu un domāju - bet es negribu iet prom. Es negribu izjaukt šīs attiecības. Es negribu pamest savu vīrieti, kuru es mīlu! Es negribu atteikties no savas dzīves, kurā esmu laimīga!!! Esmu būvējusi šīs attiecības 6 gadus, tik daudz ieguldījusi. Bet te atnāk sveša skuķe, paplivinās, pārguļ ar manu vīrieti - un uzvar, triumfē? Bet es uzreiz padodos un pazūdu, asti kājās iežmiegusi?
Man tas likās tik netaisnīgi, tik absurdi... ka es neizpildīju savu principu "nekad nepiedot krāpšanu". Nu jau pagājis vairāk nekā gads un joprojām esmu ar viņu kopā.
Kā jums liekas, vai esmu pārkāpusi savus principus? Un vai tāpēc esmu mazāk vērta un ar zemāku morāli, nekā ja būtu sekojusi savam principam?
8
