Man ir daži NEKAD, par ko esmu pàrliecināta, un neturos pie tiem dzelžaini iekrampējusies, tā vienkārši esmu..es. Skaidri zinu, ka nekrāpšu, nebūšu kādam mīļākā, nenodošu uzticību, tāpat nevarētu ko iegūt sev, pārkāpjot kāda līķim, izdarot podlastj. Diezvai es spētu pati sev ko tādu piedot, un tas ir pats svarīgākais. Lai cik esmu daudz lasījusi un analizējusi tamlīdzīgas situācijas, lai rastu kaut kripatu sapratnes, tomēr zinu, ka tas nav man un viss, tāpat kā tas, ka man negaršo cūkgaļa;)
Bet es nekad neesmu uzskatījusi, ka mana ētika un morāle ir tā pareizākā, tā vienkārši ir mana.