Attiecību pārdomas.

Man vienā brīdī bija ļoti līdzīga situācija, arī par to nezvanīšanu un šķietamu kļūšanu vēsākai (jo vienkārši centos tik ļoti negribēt zvanīt :D ). Mūsu attiecībās gan tas bija abpusēji - abi visu ļoti pakārtojām viens otram, līdz brīdim, kad man šķita, ka tā mūžīgā kopā būšana novedīs tikai pie apnikuma.

Nezinu, kādas pašā saknē ir jūsu attiecības, bet mēs viens otram bijām kā gaiss, līdz ar to tā atraušanās, sava brīvā laika ieviešana, notika ļoti, ļoti pakāpeniski. Dzīvē vienkārši ieviesām nodarbes viens otram. Es atradu hobiju, viņš citu darbu, es satiku sen nesatiktus cilvēkus, kuri dod man iespēju iziet pasēdēt bez viņa, savukārt viņš - iemācījās atrast lietas sava brīvā laika aizpildīšanai. Joprojām viens otru dikti, dikti mīlam, cenšamies būt kopā pēc iespējas vairāk, tomēr paliek arī katram nedaudz savas brīvības, kad radīt to mazo greizsirdības dzirksti, satikšanās prieku.

Varbūt arī šajā gadījumā - iesākumā atrodi kādu hobiju, kaut iespēju vienkārši pabūt ar sevi - skriešana, kādas izstādes, kas viņam varētu neinteresēt, iepirkšanās... Ja vīrietis par to apvainojas, tad gan tev ar viņu jārunā, jo katram jau ir vajadzīgs tomēr tas laiks sev! Veiksmīgām attiecībām ir nepieciešama katras personības pašizaugsme, ko pilnvērtīgi var sniegt laiks vienatnē.

Ar iepriekšējo draugu bija līdzīgi.
Vienmēr rakstīju pirmā, zvanīju, ja gribēju, lai parunājas ar mani, centos pielāgoties viņa ritmam, sagaidīt/pavadīt uz/no darba, vienmēr būt priekšzīmīga....Un attiecības beidzās, mazā pasaulīte sagruva.


Tagad ļoti pamazām veidojas attiecības, kur visas šīs lietas ir balansā, un ir daudz savādākas sajūtas. Zinu, ka esmu svarīga otram cilvēkam un nav nepieciešama mūžīgā pakārtošanās. Šobrīd ir sajūta, ka veidojas pilnvērtīgas, uz abpusēju cieņu balstītas attiecības. Ir tik jauki, kad man uzraksta pirmajai, kad ieklausās manās vēlmēs un kad pakārtojas man. Pretī sniedzu to pašu, bet kad jūtu, ka ir tāda pati atdeve, sajūtas ir daudz daudz labākas. :)

Īstenībā ir jābūt ļoti stipram cilvēkam ar stingru raksturu, lai kaut ko mainītu, sevišķi ja jāpretojas ne tikai savam "es", bet arī otra cilvēka protesiem. Citam cilvēkam jau padomus vispār dot ir neprāts, jo neko jau mēs patiesībā nezinam, bet man jau liekas, ka Tu rīkojies pareizi mēģinot mazliet diestancēties :) Un tā kašķa meklēšana no Tava drauga puses man liekas ir kā pie zobārsta, kad sāc labot zobu - procesa laikā nepatīkami, bet rezultāts ir to vērts. Draugs pakašķēsies, bet pieradīs un abi būsiet ieguvēji :) Kaut kādu laiku atpakaļ arī Cosmopoliten bija tas raxts par tādu kā gumijas efektu. Tas ir tā, ka pāris atrodas abi it kā apvilkti ar gumiju - kad viens attālinās, otrs raujas klāt. Tur bija padoms meitenēm - ja vēlamies, lai puiši ir mums tuvāki, vajagot mazliet attālināties :)

Pirmkārt, jau tu lec no viena grāvja otrā. ne viens, ne otrs variants nav labs.
un, jā meitenes nelasiet tos žurnālus, tur bieži vien ir tāādas muļķības sarakstītas kā priekš 14gadniecēm.
nevajag ne skriet pakaļ un dancot pakaļ,ne arī pilnīgi ignorēt un tēlot nezin kādu vēso meiteni. vajag atrast to vidusceļu. nevajg visu laiku rakstīt pirmajai., reizēm vajag pagaidīt, kad viņš tev uzraksta, jo puiši reizēm pierod pie tā, ka mēs tikai rakstam un zvanam. ja kas aizbildinos kaut ar to, ka nebija laika vai gulēji.
un, ja puisis pasaka savlaicīgi, ka ir aizņemts un ar ko, tev nav iemesla būt dusmīgai. katram reizēm var būt savas darīšanas. tajā laikā tev arī ir jāatrod, ko tu pati darīsi.