priecāties par dzīvi

865

Reģ: 13.08.2012

Ko darīt, ja visā, ko tu dari, esi viens? Un, jā, nevienu nespēju sev pielaist tik tuvu, ne draudzenes, ne it kā tuvos cilvēkus, lai justu, ka neesmu viena? Kopā ar viņiem pavadītie brīži ir ļoti īslaicīgi un pat tad liekas, ka es pēc iespējas vairāk cenšos no viņiem bēgt prom, nezinu kāpēc, vnk nevēlos laikam nevienam emocionali pieķerties ne vienu brīdi, jo zinu, ka tāpat nāksies šķirties no tiem cilvēkiem, pat no ģimenes. Jā, baigais bezsakars, bet nu formulēšu to visu vienā teikumā:
Vai var rast tādu reālu prieku dzīvei, esot pilnīgi vienai, jo man reāli neprasās cilvēkus apkārt, bēgu no emocionalas atkarības no viņiem.
Laikam esmu radīta, lai būtu brīva...un man tā vislabāk patīk.
bullshit, bet baigās pārdomas uznāca....

20.02.2013 01:08 |

Lauveniiite

865

Reģ: 13.08.2012

nevienai nav kāds interesants viedoklis? :)

20.02.2013 15:47 |

Liliii

8407

Reģ: 29.01.2009

Ja tev tā patīk, tad kādas vēl problēmas, priecājies tālak par savu dzīvi viena un daudz nedomā! ;)

20.02.2013 15:50 |

Persephon

9202

Reģ: 13.03.2011

Man ir tā, ka nejūtos slikti, pavadot laiku vienatnē. Viena varu aiziet pastaigāties pa veikaliem, uz kādu pasākumu vai izstādi, bet tajā pašā laikā tomēr ir nepieciešami līdzcilvēki. Lai arī ne bieži, bet tomēr priecājos satikt draudzenes, vai kaut kur aizbraukt kopā ar ģimeni! Bet noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas pat uz tualeti nevar aiziet viena, neņemot līdzi draudzeni! :D

Ja tu jūties labi, es domāju, tev par to nav jājūtās vainīgai :)

20.02.2013 15:51 |

Gangsters

3328

Reģ: 14.02.2013

No vienas puses it kā sūdzies, ka esi viena un nevari nevienu pielaist sev tuvumā, no otras puses apgalvo, ka Tev patīk būt vienai/brīvai.... Kur problēma?? Nu tad esi viena, nelaid nevienu sev klāt un priecājies par to, ka esi brīva :) Ko te daudz sarežģīt!!!!

20.02.2013 15:54 |

René

7908

Reģ: 05.02.2011

ja man tā būtu, es vnk kaut kur dauzītos apkārt, izmēginātu lietas, ko gribās, ceļotu un tamlīdzīgi.

20.02.2013 15:56 |

Anna Kareņina

1170

Reģ: 05.09.2012

es priecājos par dzīvi.
cenšos atrast prieku visā,ko daru.

man prieku sagādā sarunas ar draudzenēm.
dejas, pastaigas, kino, vīna glāze,vakariņas, šopings.
mana romantika ar manu vīrieti.
meiteņu draudzība ir ļoti vērtīga, man patīk tie joki un sarunas, par tikai "mums" saprotamām lietām, atmiņas un kopīgie piedzīvojumi, ko vēl ilgi atcerēsimies :) un kas gan var būt jaukāks,kā smiešanās par jaunību ar sirdsdraudzeni blakus :)

20.02.2013 15:58 |

Lauveniiite

865

Reģ: 13.08.2012

Nu, principā, es jau to daru. Baudu un izklaidējos maksimāli. Laikam vienkārši man jāiemācās negaidīt tās pozitīvās emocijas citos cilvēkos, bet jākoncentrējas tikai uz sevi. :)

20.02.2013 16:00 |

katra

2051

Reģ: 29.01.2009

Es vienmēr esmu teikusi, galvenais, lai pašai ar sevi ir interesanti. Ja cilvēkam ir augsts intelekts, attīstīta iekšējā, garīgā pasaule un dzīva iztēle, neredzu ne mazāko iemeslu, kādēļ cilvēks nevarētu priecāties pats par savu kompāniju. Man vienmēr ir paticis būt vienatnē. Protams, reizēm savajagās ar kādu satikties, papļāpāt un padalīties dvēseles sāpē vai nesāpē, bet pa lielam - būt vienai un brīvai ir forši.

20.02.2013 16:02 |

Lauveniiite

865

Reģ: 13.08.2012

Pūkuminka - tieši mana uztvere. :)

20.02.2013 16:04 |

viltigalapsa

2133

Reģ: 09.05.2011

es agrāk pārdzīvoju,ka netiekos tik daudz ar draudzenēm,bet tad vienu brīdi sāku pievērties sev,skolai,darbam,hobijiem un tie mirkļi,kad tiekamies ir forši.un es ķeru lielāku kaifu no tā.šobrīd es daudz lasu un cenšos uzlabot savas kulinārijas prasmes,šad tad aizbraucu uz kalnu,eju uz teātri.mans uzskats ir tāds,ka ie jāiemācās būt pašam par sevi.bet nevajag pilnībā atgrūst sev tuvos cilvēkus.es mēdzu noslēgties un mana ģimene to saprot,bet jau pēc kāda laiciņa es atkal esmu iekšā visās ģimenes lietās.manuprāt ģimene ir pats dzīves sāls.bez viņiem nekā!

20.02.2013 16:04 |

katra

2051

Reģ: 29.01.2009

Galvenais nevajag mēģināt dzīvot pēc kādiem mākslīgiem uzstādījumiem - tipa, es neesmu normāla, jo esmu vienpate. Ne jau mēs visi vienādi esam uztaisīti, daži cilvēki gluži vienkārši ir antisociāli un tur nav nekā slikta vai nepareiza.

20.02.2013 16:07 |

emanuelle2

16208

Reģ: 01.02.2010

puukumina-pilniigi piekriitu!

20.02.2013 17:42 |

sunscreen

3379

Reģ: 29.01.2009

Cilvēks tomēr tiek definēts kā sociāla būtne, tieši tāpēc rodas tādas pretrunīgas domas - man ir labi vienai, bet pēc idejas man būtu jābiedrojas ar citiem, jo tā ir "pareizi".
Manā dzīvē ir tikai 1 cilvēks, kura klātbūtni es spēju "izturēt" dienu no dienas - tas ir mans draugs. Pārējie - gan ģimene, gan draugi, gan kolēģi, gan nejauši paziņas - man ir vajadzīgi tikai nelielās devās, ātri nogurstu no viņiem, gribas prom un būt ar sevi.
Kādus 5 gadus, līdz satiku savu draugu, biju viena un baudīju dzīvi. Nu labi, īpaši daudz nesanāca baudīt, jo bija jāstrādā un jāmācās, bet es paceļoju viena, aizbraucu uz brīdi uz ārzemēm un vispār jutos baigi labi.

20.02.2013 18:20 |

Jackie

4617

Reģ: 02.06.2012

Ir cilvēki, kas paniski baidās no vienatnes, viņiem visu laiku nepieciešami cilvēki apkārt, vai vismaz tāda ilūzija.
Esmu introvertais tips un ļoti labi jūtos viena pati-varu mierīgi viena pati iet iepirkties, uz kino, izstādēm, pastaigāties utt. un jūtos ļoti komfortabli ar sevi.
Protams, ik pa laikam ir vajadzīga sabiedrība un komunikācija ar citiem, bet atkal, ja tā ir par daudz, man tas ir apgrūtinoši.
Dažreiz jūtos tā kā autsaidere un draugi ne vienmēr to spēj saprast:D, bet tomēr, pat ja šādi introverti cilvēki ir mazākumā, viņiem ir tiesības būt un eksistēt tā pat kā ekstravertajiem.

20.02.2013 21:53 |