Es katru dienu pēdējā laikā par to domāju. Un nevaru saprast - nu kāpēc? Kāpēc tā? Viss tak būtu skaisti un tā, ja nedomātu par to, kuram pofig, bet iemīlētu cilvēku, kurš mani. bet nesanāk...
Mums patīk sarežģīt savu dzīvi.
Kaut kā stulbi, ir cilvēks, kurš gatavs visu atdot, lai tikai būtu ar viņu, būtu laba dzīve utt, bet nēēēē - viņu redz nevajag, vajag tādu, kuram pat nav laika attiecībām. :D
Jāpiebilst,ka tam mūdzim es visu atdevu un devu,bet viņš man ne tikai sabojāja dzīvi,bet vēl pamanījās iedzīt mani kompleksos un sačakarēt man prātu!!!
Man ir dusmas uz sevi! :D
Nu, es sev šitā smadzenes jāju 3 gadu garumā. :D Bet kā saka - katras attiecības mums dod kādu mācību. Tā kā - skatamies uz to pozitīvi. Tikai stulbums ir tāds, ka es jau 5 gadu garumā netieku no šitā vaļā....