Situācija

Jāklausa sirdij... cienot citus šajā gadījumā sanāk necienīt sevi.. dzīvojam dzīvi vienreiz.. nebūs divas dzīves 1 kuru nodzīvosi kopā ar cilvēku kuru nemīli, bet cieni 2 kuru nodzīvosi ar to kuru neprātīgi mīli...

Uz žēluma attiecības nenoturēs... nebūs šis simpātiskais kolēģis, nāks citi cilvēki/faktori, kas tā vien mudinās dzīvē ko mainīt. Varbūt laikus draudzenei būt vaļsirdīgai, neļaut savam pašreizējam puisim lolot maldīgas cerības par kopējo nākotni. Domāju, viņš justos vēl vairāk sāpināts, ja attiecības bez mīlestības tiktu "vilktas", nevis kā tad, ja godīgi situāciju izrunātu un ceļi šķirtos..

manas domas ir tādas, ka viņai neder ne viens, ne otrs.
puisis ir jāpamet, lai cik žēl nebūtu. ar laiku viņš samierinātos. drīzāk tā meitene pašlaik posta viņa dzīvi un viņš tērē lieki laiku. pašlaik varbūt viņš jau būtu to visu pārdzīvojis, sagremojis un censtos iemīlēties citā. kāpēc gandrīz neviens nedomā no šāda skata punkta? cik tad ilgi viņa vilks garumā, kamēr jau būs bērni sadzemdēti un tad vispār negribēsies iet prom, jo, jau tik ilgi ir varējuši būt kopā? ka'da jēga sagaidīt vecumu un saprast, ka tā pa īstam laim;igs nemaz pats neesi bijis, pie tam vēl pusmūžu esi otru maldinājis un mānījis? tā gaudošana, ka nevarēs bez otra dzīvot ar laiku pāriet. visu var. tas nenotiek pēc dienas mēneša vai diviem, bet varbūt pēc 2 gadiem viņam būs ļoti laimīgas attiecības.

par to puisi darbā - labāk nevajag, jo:
1) ja abi strādā vienā darba vietā tad tas nopietni kaitē attiecībām. sākumā viss liekas forši, bet, ja jādzīvo kopā, tad tu vnk otru redzi gandrīz 24/7 un tālāk paši ziniet, ko tas nozīmē.
-->> tālāk notiek, visticamāk, tas, ka abi izšķirās un tad pēc tam vienā vienā strādāt, kas agrāk bija augstākā laime, tagad būs karstākās elles liesmas.
2) varbūt tas puisis ri vnk babņiks, bet tu vēl beigās sevi sāpināsi. varbūt viņš nemaz negrib attiecības nopietnas.
3) es domāju, ka tev tas puisis patīk vnk ne jau kā vīrietis, bet tādēļ, ka tev pievērš uzmanību svešs vīrietis. tu esi apjēgusi, ka savu puisi tā arī neiemīlēsi, bet šis tev liek justies dzīvai

Ir jau pareizi, kā Jūs sakat.. Bet viņa vairāk domā par to savu puisi - tās viņiem pirmās lielās attiecības, viņa nekad nevienu nav sāpinājusi.. Tas ir tik nopietns solis - šķiršanās.
Un ja nu neatrod vairs tādu, kas viņu tā mīlēs, ka ir gatavs tiešām uz pilnīgi visu viņas dēļ?

es pieņemu, ka viņa ir jauna, un kāpēc, lai viņa neatrastu jaunu foršu vīrieti, kur viņa mīlētu un viņš viņu mīlētu.
tad viņai ir jāizdomā, ko viņa vairāk grib- vai mīlestību vai arī mantiskas vērtības un tas, ka viņa tiek nēsēta uz rokām, var dabūt abus divus (es šeit nedomāju krāpšanu). kā avr tik aprobežoti domāt?!?!?!?! ja nu es nedabūšu tikpat labu? un kas par to, ja varbūt nebūs katru dienu puķes mājās, bet uz svētkiem? ja nedancos visu laiku riņķī, bet nu tad, kad tiešām to vajag? ja nepienesīs brokastis gultā ikdienas, bet gan tikai svētkos vai kad būs slima? vai tiešām cilvēks tad jutīsies mazāk laimīgs, bet, ja otru mīlēs? diezin vai...protams, ka nevajag jau attiecības veidot ar katru ķēmu, bet nau jau viņš tāds vienīgais uz zemes.

Bet varbūt meitenei tā ir tikai aizraušanās', kā arī varbūt tomēr jūtas ir stiprākas pret esošo kā viņa patiesībā domā, tikai iestājusies rutīna, lai kaut ko pamaina, piemēram, ceļojums vienai bez puiša, jo ja pametīs un sapratīs, ka tomēr mīl vairāk nekā domā, tad jau varētu būt par vēlu.

Ir jau bieži tie gadījumi dzirdēti, ka vienkārši kāds sagroza galvu un tad domā, ka otru vairs nemīl.

Paldies meitenes!
varbūt jums liekas dīvaini, kādēļ es šo situāciju jums stāstu - es tiešām jūtu līdzi draudzenei un es negribu dot viņai neapdomātu padomu, jo viņa man tiešām uzticas, bet šajā situācijā es esmu pilnīga 0, jo viņi abi man ir ļoti mīļi un tuvi cilvēki. :(

"Ir jau pareizi, kā Jūs sakat.. Bet viņa vairāk domā par to savu puisi - tās viņiem pirmās lielās attiecības, viņa nekad nevienu nav sāpinājusi.. Tas ir tik nopietns solis - šķiršanās.
Un ja nu neatrod vairs tādu, kas viņu tā mīlēs, ka ir gatavs tiešām uz pilnīgi visu viņas dēļ?"

Leksīgā, drīzāk tas ir egoisms - melot otram par jūtām, lai nebūtu tā, kas sāpina. Saprotu, ka otra cilvēka acīs gribas palikt vienmēr labam, bet..nu tā nevarēs. Jo vairāk par egoismu liecina pēdējais teikums - viņai, ja agrāk puisi tomēr mīlēja, jādomā par viņa laimi, lai viņu KĀDA CITA dara tik laimīgu, cik viņš pelnījis. Nevis - viņš tikai sniedz mīlestību, bet ko tad saņem pretī?...

wendii- nav nekādas melošanas, viņa viņam nesaka, cik ļoti viņa mīl utt.. bet jā, varbūt no viņas puses ir egoisms un jāļauj puisim iet..

Leksīgā, nu melošana tajā izpratnē, ka noklusēšana... ka vairs nemīl.

Man bija līdzīgi- dzīvoju ar puisi 2 gadus. Tad nomainīju darbu, un tur.... (nē, ne Gulbis) , bet mans sapņu princis.... kā ieraudzīju, tā putni galvā, tauriņi vēderā, ne miegs nāca, ne ēst gribējās! Notika mums tas klikšķis, bet es tā ļoti distancēti turējos- neielaidos "dienesta romānā", jo man takš mājaš puisis gaidīja. Tā nu es mocījos, mocījos pašpārmetumos, šaubās un nevarēju izdomāt, ko nu darīt, kā nu būt!!!! Beigu beigās sapratu, ka tas ar ko tobrīd dzīvoju kopā, nebija mans īstais. Aizgāju. Tobrīd man ar jauniepazīto princi nekas vēl nebija un es pat nezināju, vai sanāks. Kad biju iekārtojusies jaunajā dzīves vietā, tad ļāvos prinča valdzinājumam.... un viss sanāca! Šobrīd jau esam kopā pāris gadus, nenožēloju savu izvēli:)

Serials :D
noskaties kadu seriālu un zināsi atbildi :D

Kristīn, ņemšu vērā.

Pašai bija identiski pēc 4 gadiem ar pirmo draugu. Toreiz arī vilku šķiršanos garumā, jo bija bail pirmo reizi sāpināt cilvēku. Tgd nožēloju, ka nepametu viņu agrāk, bet vilku garumā. Jūtu, ka tas pēdējais pusgads ir vnk manā dzivē izniekots, pazaudēts laiks, kurā laikā es jau biju gatava kam jaunam, bet ziedojos kaut kā labā. Arī draugs pēc tam kad uzzināja, ka jau sen nemīlu viņu, teica, ka jo agrāk es būtu pametsi, jo labāk, nevis tas kā viņs mocījās, jo saprata, ka kaut kas nav labi, bet kas tieši.... Iesaku nekavēties un atstāt viņu, lai neizniekotu savu džīvi veltīgi.

No savas pieredzes - kad , esot attiecībās, es sapratu, ka man patīk viens mans labs draugs, tad arī sapratu, ka nav jēgas turpināt attiecības, uzreiz pateicu, nu jau savam ex, ka man patīk cits, nu neko abi paraudājām, bet žēluma pēc vēl izvilku attiecības mēnesi ilgāk, kad vienkārši sapratu, ka nav jēgas un izšķīrāmies. Pēc mēneša sagāju kopā ar to savu draugu un jau 5 gadi. :)

Droši vien izšķirtos ar tagadējo, pārgulētu ar iekārojamo, saprastu, ka viņš nav nemaz tik labs. Un tad būtu viena un lietu gaužas asaras :D 80% šādos gadījumos tā arī parasti notiek.