Jokainības

izlasot, pārskrēja šermuļi.
vispār pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka jāsāk BEIDZOT dzīvot, jo man ir raksturīgs atliktās dzīves sindroms.

Man tieši tādas pašas emocijas :D

Uzskatu, ka lai dzīvotu "ideālu un labu dzīvi", tad ir arī attiecīgi jāsaņem, lai visu to sev iegūtu. Bet ja ir minimālā alga un pirmā doma, ka jānomaksā rēķini, jādomā ko rīt ēdīsi, tad ir tā atklāsme, ka nedzīvojam pasaku zemē, kur paši esam noteicēji par sevi. Ne vienmēr arī ir finansiālas iespējas darīt to kas patīk..

varbuut izklausiisies depresiivi, bet es briizjiem neredzu dziivei vispar jeegu...labi, mees tagad dziivojam kaut ko censhamies utt, bet jeega tam visam, taapat nomirsim....

Piekrītu, tieši man finansiālais stāvoklis ir tas, kas neļauj visu pēc viena svilpiena iegūt. Bet jāstrādā,jāiet uz mērķi,ļoti jātic! Vienmēr domāju, kad tad vēl, ja ne šajā dzīvē savus sapņus piepildīt būs iespēja?

Gan jau jēga kāda ir, tikai šai pus saulei mums to neuzzināt :)

Es kkur dzili apaksaa domaju, ka jasmina vavere..
Tikai man vel ir sindroms, ka ja man ari butu nauda es nopirktu visu ko gribu un man atkal uzrastos jaunas probleemas..
Ir jaiemacas sadzivot ar katram pieskirto dzivi un tas problemam vai ari jadzivo dzive pec savam velmem un iespejam.. es pilnigi neko no shitaa nemaku..sad..

Esmu iedomājusies, ka nav vienādības starp dzīvi un nāvi.. Dzīvojam vidēji līdz, pieņemsim, 80 gadiem, citi vairāk, bet nāve paņem uz gadsimties, gadu tūkstošiem...Dafuq?

Nu viss atkarigs vai tic pecnaves dzivei... es uzskatu, ka nomirst un viss.. talak nav debesis ar pienu un cepumiem katru dienu vai muzigaa verdziba ellee :D

Man atkal sajūta, ka pusaudžiem ir visas iespējamās kaites, sākot ar šāda tipa kaitēm, depresiju beidzot ar parkinsonu... Spriežu pēc diskusijām!

Lai arī man nav pati lielāka alga, es jūtos laimīga vienkārši esot uz šīs pasaules - es varu strādāt, nodarboties ar dažādām aktivitātēm, dzīvot mīlestības pilnu dzīvi un man ir vienalga, ja dzīvei nav kādas filozofiskas jēgas, turpinājuma, tas nekas, ka miršu, ja vien tagad varu justies piepildīta un nodzīvot savu dzīvi ar smaidu un piepildīti. Šonedēļ vienā izstādē redzēju vīrieti ap 30 ratiņkrēslā, smaidot, un domāju - par ko gan varu žēloties? Vai šī melanholijas, sarežģījumu meklēšana nav tāda koķetēšana, lai remdētu ikdienu?

jebšu visas jau iepriekš minētās kaites, lai attaisnotu savu nevarību, slinkumu utm.

Esmu sākusi dzīvot no šai dienai, darot to, ko vēlos, maz domājot par citiem un nākotni un grasos tā arī turpināt, bet tomēr vēlos atrast to perfekto vidusceļu, kas man ļaus savas dienas iegrozīt tā kā vēlos un neaizmirst ari par pamatu zem kājām, jo šobrīd par pamatu išti nedomāju. Protams, ne visur, dažās dzīves jomās sev vēl netieku pāri un nespēju darīt to, ko vēlos. Man ir prieks, ka ģimene ir diezgan brīvi domājoša, jeb viņiem vienkārši viss vienalga, un nekādus pārmetumus par savām izvēlēm vai dzīvesveidu nedzirdu :)

Tas no sērijas-Apturiet pasauli, es gribu izkāpt. Pārāk daudz bŗiva laiks,un parak maz REĀLU problēmu:D

Skarbs citāts, pesimistisks, bet tā patiesībā ir.
Tik daudzi cilvēki tik ļoti satraucas ko par viņiem padomās citi, ka pārstāj būt paši par sevi patiesi.
Viņi izveido sev brīvprātīgo cietumu, darot kaut ko vai esot tādi, kādus viņus grib redzēt tā sabiedrība, kurā viņi apgrozās.
Atbalstu dzīvošanu šodienai to labāko iespēju realizēšanā un mērķu sasniegšanā, nevis kā attaisnojošo moto savas vieglprātīgās un neapdomīgās rīcības sekām.

Ar katru gadu arvien vairāk dzīvoju savās interesēs un man ir pilnīgi vienalga par cilvēkiem, kuri manā dzīvē nespēlē itin nekādu lomu, tādējādi tieši es izvēlos spēles noteikumus iespēju robežās ;)
Ja es gribu dziedāt, es pierakstos uz dziedāšanas nodarbībām, gribu dejot - dejošanas, gribu audzēt puķes piemājas dārzā - iestādīšu. Gribu sajusties princesei uz ledus, ņemu slidas un lidinos virs ledus, gribu sajust ūdens apskāvienus - omulīgi ieritinos ūdens putu segā, otrā rokā turot grāmatu...Gribu būt speciālistam kādā jomā - es to sasniegšu.

Viens vienīgs nosacījums - jo vairāk tu gribi būt neatkarīgs, jo vairāk tev pašam jābūt spējīgam darīt vairāk, sasniegt vairāk, uzdrošināties... un es eju un mācos, es pilnveidojos, lai ar katru gadu man šī brīvība paplašinātos.

Viens vienīgs nosacījums - jo vairāk tu gribi būt neatkarīgs, jo vairāk tev pašam jābūt spējīgam darīt vairāk, sasniegt vairāk, uzdrošināties... un es eju un mācos, es pilnveidojos, lai ar katru gadu man šī brīvība paplašinātos.

būt paši par sevi patiesi.
Viņi izveido sev brīvprātīgo cietumu, darot kaut ko vai esot tādi, kādus viņus grib redzēt tā sabiedrība, kurā viņi apgrozās. VĒL ŠODIEN TU TEICI NELAGAS LIETAS PART TIEM KAS IET UZ KLUBIEM, KAM PO UZ TAVU VIEDOKLI. DIVKOSE

Beidziet jokot paskatieties uz jebkuru pusi apkaŗt=mēs šeit esam izlaisti svinēt dzīvi!:D
Un dzīve=JOURNEY!:)

http://cosmo.lv/forums/topic/134028-ka-isti-ir/

Praktiski piekrītu pilnībā. Vismaz mana līmeņa draugi un paziņas domā tieši tāpat, klubus un to apmeklētājus uzskatot par sabiedrības atbirām. Man ir divas draudzenes, kuras ir brīvas, un viņas nekad nespers savu kāju klubos, jo negribētu iepazīties ar tādiem puišiem, kādi tur ir sastopami.
Vienīgais izņēmums ir cilvēki, kuri uz turieni atnāk pārliecināties, cik tas viss ir graujoši. Atnāk, apskatās, cik tomēr viss atbilst stereotipiem un aiziet prom.