Mediķa profesija.

Ok, mans subjektīvais viedoklis ir - jā, ir grūti, bet tāds patiešām grūts ir pirmais gads, pēc tam mācības kā jau mācības, īpaši jāiespringst ir tikai sesijas laikā. Un es tomēr neieteiktu mediķa profesiju. Vismaz man tagad reāli dien dienā saskaroties ar slimiem cilvēkiem šķiet, ka tomēr vajadzēja izvēlēties ko citu.

Lavandas lauks Hm, un kā ir tajā pirmajā gadā?
visi tie latīņu vārdi jākaļ, mācību stundas, lekcijas padziļinātas?

Ja tas ir tavs aicinājums, tad mēģini.

Nu jā lasot lavandas lauka komentārus vēl un vēl pierādās, tam ir JĀPATĪK. NMPD brālis to vien dara, kā strādā, atvainojos, ar s.dainiem bomžiem vārda tiešākajā nozīmē, tur tiešām ir traki tālu no filmām.. Tāpēc nu vismaz neviens saprātīgs ārsts neizvēlās ātros par nākotnes profesiju, bet tā pamatdarbs viņam Infektelogos - tas viņam patīk. :)

_paris Sākumā,kad mammai pateicu,ka varētu braukāt ar ātro palīdzību, mamma šausmās saķēra galvu un pateica, nekādā gadījumā meit, tur tu redzēsi visus nepatīkamākos skatus, kādus vien var redzēt. Piekrītu mammai,laikam jau tā ir. Pat te laukos var redzēt kādi izskatās padzērušie bomzīši, skats nav no patīkamākajiem. jā.

Mācos otrajā kursā RSU.
Pirmas gads ir grūts ar to, ka saproti - nav kā vidusskolā, ir jāmācās, daudz un bieži, pasniedzēji ar tevi neauklēsies. Un daudzi izkrīt, jo domā, ka varēs pēdējā brīdī visu iezubrīt, tāpēc sākumā ļoti ielaiž parādus. Un tad ir ļoooti slikti, šeit parādus nevajag taisīt :D Bet kopumā salīdzinot pirmo gadu ar otro - pirmais ir viegls. Prtams, naktīs arī sanāca mācīties, kur tad bez tā :)
Otrais ir traks. Pirmajā semestrī sākas salīdzinoši grūti priekšmeti, plus beidzas pirmajā gadā iesāktie - anatomija, histoloģija. Ja tos pirmajā gadā pašvaki mācījies vai cerēji uz haļavu, tad eksāmenā vajag lielu veiksmi. Šajā semestrī cik zinu arī daudzi atbira, pat tādi, kas likās ka patiešām noliks. Spriežot pēc grupu apvienošanas, vismaz kādi 40 cilvēki neizturēja pirmo semestri - kas paši saprata, ka neiztrēs vi nav tā vērts, un tie, kas kaut kur izkrita.
Otrais semestris solās būt vēl grūtāks :D Bet nu tas tā, cik no citiem kursiem dzirdēts :)
Par trešo gadu visi gan saka, ka būs vieglāk nekā otrajā. Nu jācer ka tā :)

Katrā ziņā, ja medicīnu uzskati par savu sapņu lietu un nebaida tas, ka būs daudz un ilgi jāmācās - droši ej. No pārmācīšanās neviens nav nomiris :) Laiku draugiem, izklaidēm vienmēr var atrast, jāprot tikai saplānot savs laiks.

Jā - piemēram viena narkomāne izsauc, viņu savāc un viņa no pārdozēšanas ap.iršās, kas vēl nav viss - kājās bija stringi, kad tas notika - mēs to tagad saucam par dalīto s.du :D Vārdsakot, ātrie ir kas traģisks.

Esmu laimīgi pabeigusi medicīnu RSU. Mācos reizdentūrā.

Manuprāt, grūtākie ir pirmie trīs kursi. Tad tiešām ir tā, ka mācies caurām dienām un naktīm, lai tikai nokārtotu kolokvijus un sesiju. Sesijas ir grūtas, apgūstāmās informācijas apjoms milzīgs. Grāmatas ir jāzina gandrīz vai no galvas. Ceturtajā kursā paliek jau daudz vieglāk, vairāk brīvā laika un, kā es saku - pelnīta atpūta pēc pirmo trīs gadu nemitīgas zubrīšanas.
Es gan vienmēr esmu spējusi atrast laiku arī draudzenēm un ballītēm, tā kā tas tiešām ir atkarīgs no cilvēka, vai viņš spēj savienot vairākas lietas.
Tomēr kopēja atmosfēra medicīnas studijās bija superīga - kopēji pārdzīvojumi un kopēji prieki ar kolēģiem. Nekad nenožēlošu savu izvēli un esmu tiešām laimīga, ka saņēmos studēt tieši šo profesiju.

Studentu atbirums sešu gadu laikā gan bija diezgan paliels, daudzi ņēma akadēmisko, jo nevarēja nokārtot sesiju (RSU eksāmenu drīks likt 2x, ja nenoliek ar otro reizi- akadēmiskais), daži aizgāja, jo saprata, ka nepatīk.

Mans secinājums- jābūt gatavai uz visu! :)

Mācos LU medicīnas fakultātē.
Atklāti sakot- otrais kurss ir visgrūtākais. Parādus ne mirkli ielaist nedrīkst, apjoms kas jāmācās ir tiešām milzīgs. Uzskatu, lai mācītos medicīnu jābūt tiešām sirds aicinājumam, jo mācības ir nežēlīgi grūtas, pasniedzēji gāzīs ārā eksāmenos un ieskaitēs, ja gribi ārstēt cilvēkus- kļūdīties nevari un jāzin viss. Pēc tāda principa iet pasniedzēji. Laika tiešām ļoti maz- nav laika ballītēm. Atceros ka pirmajos divos kursos nebija laika lai nosvinētu Jauno gadu, bija jāmācās nežēlīgi, jo janvārī sesija. Personīgi es nenožēloju ne mirkli, man ģimenes dinastija- visi mediķi. Nevaru iedomāties sevi kādā citā lauciņā :)

bet ir arī jaukie,patīkamie pacienti, kuri ir labsirdīgi, smaidīgi un stāsta jaukas lietas, ne vienmēr viss ir drūmi

jaa! 15% no visiem varbūt ir tādi!

Un par to atalgojumu- tikai tiem, kam ir pietiekoši daudz naudas lai izveidotu krutās privatprakses saņem tos 900ls.... bet lielākā daļa plēšas uz pusēm pa tiem pašiem 400ls... :( MEDICĪNA ir viens HAOSS Latvijā... :o

gabija_ - vispār tā nav, nu tagad drauga tētim ir jau kādi 65 gadi, bet viņam nekāda baigākā nauda nebija nepieciešama, lai atvērtu praksi, nevajag pārspīlēt. Kas grib, meklē iespējas, kas negrib - attaisnojumus. Prakse var būt jau esošās telpas, nav praksei jābūt ntos stāvos, pietiek ar pāris telpām, ja esi ĢĀ, piemēram.

_paris... Viss kārtībā! vienkārši pati esmu saistīta ar medicīnu, un pateicu savus novērojumus!
Mans komentārs vairāk attiecas uz pediatriju... :D

Mācos RSU mediķos!
Nezinu, es laikam esmu pārāk liela dzīves baudītāja gan haļavu laižu, gan ballējos, bet arī mācos. Mani vecāki, neatbalstīja, ka es eju uz turieni, un vēl šobrīd viņi nesaprot kāpēc tik daudz mācos, bet nu, ko padarīsi, ja mācās sākumā tad pēc tam ir vieglāk :) Bet nu man piemēram pie visa ir slinkums vainīgs, ja tā nebutu tad būtu absolūts čill!

Ja jūti, ka tas tiešām ir Tavs aicinājums, ka spēj sevi iztēloties tajā profesijā(ar visiem + un -), tad - lūdzu, uz priekšu! Protams, būs jāmācās tā kā nekad - temps ļoti ātrs, negulētas naktis, sajūta, ka galvā pārāk daudz informācijas utt. Tomēr tas ir tā vērts! :)

Es jau no 8mēnešu vecuma pa slimnīcām dzīvojos, tāpēc arī šāda izvēle man ir kritusi, patīk, lai arī cik nepatīkamas ir tumšās puses, nezinu, vienkārši patīk. Protams, vecāki man neviens nav mediķis, mamma pat nevar paskatīties uz pušumiem, sasitumiem u.c. Toties es gan varu :D Vienmēr, kad mājās kāds kaut ko sagrieza, atgrieza vai kaut kā tā, pie darba tiku likta es :D
Zinu ka būs jāmācās daudz un dikti, pilnīgi to saprotu,ka neviens neauklēsies ar mani, kad mācīšos tik atbildīgu profesiju, vienīgais kas mani uztrauc ir tas, ka man reizēm uznāk tāds panīkums, ka neko, neko negribu, biedē ka tajā laikā mācībās varu kaut ko ielais, jo kas tad te vidusskolā aizgāji, pamācijies, izlaboji, tur neviens tā neņemas.

Pabeidzu RSU.
Pirmo nedēļu tikai raudāju, jo nesapratu, kā cilvēks var visu to atcerēties. Jo RSU nav kā skolā - dod nedēļu "uz raskačku". Tur uzreiz uz katro pirekšmetu jāzubrījas kopš 1. nedēļas.
Tad sākam ar gruppu tusēt. Pēc 1. sesijas sapratu, ka laikam ar tusēšanu būs jāpagaida.

Pirmie 2 gadi bija grūti, bet mums vēl paveicas - mums bija diezgan sakarīga programma, lielāks nodarbību skaits. Tagad vispār es nesaprotu, ka vienā semestra beigās var likt fizioloģiju, pat fizioloģiju, propedeitiku un mikrobioloģiju. Tiem, kuri tagad mācās, ir grūtāk.

Jāmācās tiešam daudz, un atalgojums arī būs nekads. Arī pēc rezidentūras pabeigšanas paries diezgan liels laiks, pēc kura tu varēsi atvērt privatpraksi (jo ne visi specialisti var dabūt privātprakses - tomēr aparatūra, kurai jābūt, ļoti dārgi maksa).

Un jā, medicīna nav rožu krūmi. Ja tu nestrādāsi ātros - tad valsts rezidentūras programmas ietvaros tik un tā būs tie visi bomži, dzerāji utt. Un visādas dīvainas personas (man sāp kraisais krūtsgals, es gribu braukt uz slimnīcu).

Candypop, ja tevi sīkāk interesēt uzraksti man vēstuli apskaidrošu visu, ka neliksies viss tik melns :)

Jāsaprot arī tas vai Tev ir laba galva, respektīvi- vai vari iegaumēt milzīgus palagus ar informāciju? Jo nekur nav tik daudz jāmācās kā mediķos. Turklāt mācības būs visu dzīvi- jāmācās būs katru dienu- gan jāapgūst jaunākie medikamenti, gan metodes. ļoti būtiski lai izcilas zināšanas ķīmijā, daudzi krīt universitātē uz to iekšā, jo bioķīmija tiešām prasa savu. jābūt aicinājumam, lai strādātu nenormālas stundas un tomēr manuprāt tas ir tā vērts. gandarījums milzīgs :) šobrīd strādāju ne savā nozarē, pamainījās bišķīt dzīvē šis tas un tomēr, zinu ka jau pavisam drīz lekšu atpakaļ savā lauciņā, man medicīna ir līdz sirds dziļumiem mans aicinājums :) mācības ir grūtas, tomēr pēc tam tas viss atmaksājas. kkā tā :)

Varu teikt, ka mums tīri līdzīgas situācijas(vienīgi, man vecāki ļoti priecājās par manu izvēli), un es aizgāju mācīties pat nedomājot, ka kaut kas varētu neizdoties. :)