Parunāsim par strīdiem

ja uz mani paceļ balsi, tad noteikti "aizveros", bieži pat pagriežos un aizeju. neciešu agresiju sarunās. ja strīds notiek mierīgā tonī un ieklausoties vienam otrā, tad no tā var kaut ko iegūt. patīk visu risināt mierīgu pārrunu ceļā.

Ja māk savaldīties, protams, ir baigais plus! Bet brīžiem, kad sakrājas, gribās taču visu izkliegt?

es ilgi varu visu ko paciest, bet kad man zūd pacietība , tad speru visu lauka kā ir

Nestrīdos un nekliedzu. Pagaidu līdz pāriet dusmas un tad mierīgi viss tiek izrunāts.

MARKA,
nē, man negadās tā, ka gribas izkliegties. es parasti nekraju sevī to, ar ko neesmu apmeirināta, bet pasaku uzreiz. pašai no tā tikai labāk.

Mani vairāk ietekmē intonācija, un es citus arī vairāk ar toni.

Lancster un Monro, cepums jums abām! :)

Vairāk pa nakti vajag izkliegties,lai pa dienu miers mājās! :D

Ar svešiem cilvēkiem tikpat kā nestrīdos, pasaku savas domas, ja viņiem nepatīk, nu un. Parasti viņi pazūd, jo turpmāk vienkārši ignorēju visu, ko tie cilvēki raida manā virzienā. Dažreiz pati aizeju.
Ar savējiem reti.
Es reti esmu kliegusi, bet, ja kliedzu nu tad esmu davesta līdz pēdējam.
Mēs ar draugu strīdamies izsakot zemā, čukstus balsī, riebīgas piezīmes. Un paralēli visādam nejaucībām ir arī, kāds labs komentārs, lai neitralizētu strīdu :D un tad otram ir izvēle sākt būt jaukam , vai nē.

Laikam jau vispirms uztveru toni, jo ja uz mani bļauj, tad man ir vienalga, kāds ir saturs. Es uztveru, ka bļauj un taisos ātrāk prom. Ja nevaru tikt prom, tad brīdī, kad brēcējis apklust, pajautāju, vai nu beidzis taurēt un varam normāli parunāt. Man vnk besī, ka bļauj, jo var taču savas pretenzijas izteikt arī normālā tonī.
Ja normāli runā, tad ieklausos saturā.

Ir sanaacis pacelt balsi uz cilveekiem, kuriem nepielec, ja pasaka pirms tam 10x normaalaa balsii. Pati vairaak veerteeju to, kaadaa kondiicijaa cilveeks pasaka, tad ko tieshi ir pateicis. Peedeejais ir balss tonis, ko njemu veeraa.

Vairāk pa nakti vajag izkliegties,lai pa dienu miers mājās!

+

Monro, es drīz tevī iemīlēšos :D

Lancaster, es par tevi jau sen sapņoju (l) :D

Esmu pacietīga, strīdi ir samērā reti, protams, atkarībā no tā, kādā vidē uzturies.. man apkārt ir uzvilkti cilvēki, kas strīdās paceļot balsi, es mēģinu savaldīties, bet ja nu nekādi, tad arī mans tonis kļūst savādāks. citreiz liekas, ka tās reālās dusmas var izpaust bļaujot, tāpēc, daudz ko nosaka tonis.

parasti metos kaujās iekšā un cenšos uzvarēt vai nu ar skaļāku balss pacelšanu vai asākiem vārdiem..
bet, sāp riktīgi, ja ko tādu saka mīļš cilvēks.

es domaju,ka ir ta, ja emocionali to visu izliedz, tad tas saturs nereti ir neobjektivs. bet ja tev mieriga toni ko rupju pasaka, bez maz vai ta, itka censtos man ieksaidrot cik izlutinats utt launs cilveks esmu. zin, atceresos to gadiem ilgi un piedot?ne!

ciest nevaru balss pacelshanu, pati ta nedaru un nedaríshu. ja káds mégina uz mani blaut, es pasmaidu un saku, ka kamér nebús normals tonis, es nemaz várdos neklausíshos, un ka cilvékam nav nekádu tiesíbu uz mani bljaut.

Vispār es esmu no kašķīgajām un bļaustīgajām pēc dabas, bet ļoti, ļoti audzinu raksturu. Ja gadās, ka toni nevaru nokontrolēt, tad vismaz saturu varu un nesaku to, ko nemaz nedomāju.
Es dzirdu gan toni, gan saturu, kad kāds dusmojas uz mani, bet tonis riebjas vairāk, jo dusmās izteikto reti ņemu par pilnu un apvainojos. Pēc izbļaušanās vienmēr var nosēsties un normāli visu izrunāt. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc joprojām sākumā sanāk kliegt :D

Uj, es esmu no bļāvējām. Ceru, ka ar laiku un pieredzi, tas mainīsies.

Ance, ja ne savādāk, tad apniks bļaut, jo sapratīsi, ka no tā nav jēgas ;) Vismaz man bija viens tieši tāds brīdis :D