Skaudīga maita :)

nirvāna, tas bija man?
Nē, man nav nekādas skumjas pieredzes. Ticu, ka uz 100 cilvēkiem ir varbūt viens cilvēks, kas var atļauties tā par sevi teikt. Esmu jutusies greizsirdīga, bet es māku to sajūtu konbtrolēt.

++1. komentaram! manas domas ir tadas pasas, ka cilvekam visur nevar veikties.tapec nav jega apskaust

un man draudzenes nekad nav skaudusas, nekad! bet vinam es, ka izradas, esmu. teica ta smejoties, ka es tak tajos 13 gados toreiz tevi baigi apskaudu par to vai to. ja tad apskauda, tad kapec, lai tagad mani neapsaustu, piem, par skaisto majvietu?

Neskauž man draudzeņu laime. Vienai, piemēram, ir superīgs darbs, turīgs līgavainis, kas pērk viņai visu, ko viņa vēlas un skaists dzīvoklis, bet, lai gan man ne tuvu nav nekas no tā, patiešām no sirds priecājos par viņu. :) Tāpat par pārējām draudzenēm priecājos. :) Viņas mani ir morāli atbalstījušas tad, kad man to visvairāk vajadzēja, tāpēc tie ir cilvēki, kurus tiešām uzskatu par sev tuviem (ģimene, protams, pašsaprotami tāpat) un tāpēc man pat prātā nenāk, ka kaut kas no tā, kas ir kādai, lai skaustu man.

né, par attiecíbám tiesham nekad neesmu skaudusi... reizém iedomájos - cik vinjai forshi mati, gribétu sev tádus, vai cik vinjai viegli padodas valodas apguve, kaut man tá bútu... bet par attiecíbám tieshám nekad.... varbút man vienmér pashai ir veicies, nezinu,,,

ja viss patiešām būtu tik lieliski, tad tik traki neizrādītos ar to, nebūtu laika, jo būtu jābauda tā laime
Katram attiecībās ir kaut kādas problēmiņas, agri vai vēlu. Sākums jau vienmēr ir rožains

+

Jā, diemžēl esmu brīžiem skaudīga, tā ir viena no manām sliktākajām īpašibām. Bet ir palicis labāk, laikam tāpēc, ka apti sevi vairak sāku mīlēt un cienīt un uz citiem lielāks vienalga. Man vispār draudzenes ir tādas super foršas, skaistas, veiksmīgas un ambiciozas, un man vienmēr bija sajūta, ka es kaut kur tur aizmugurē slīdu noskatoties, ķa viņas dzīvo. Tāpēc diemžēl šad tad apsakduu gan puišu, gan citu sasniegumu ziņā. Bet tagad, kad dzīvojam citās valstīs, patiesībā prieks kā viņām iet. Pilnīgi gibās dzirdēt visus foršos stāstus.

Neesmu izjutusi skaudību ne pret vienu draudzeni attiecību ziņā, vispār laikam ne pret vienu.
Bet es nevarētu paciest, ka man visu laiku to stāsta.
un es arī nevaru iedomāties, ka kāda mana draudzene man tā plātītos.

Nē, es varbūt esmu egoistiska,bet ne skauģe.

Neesmu izjutusi nekad skaudību, droši varu to apgalvot. Vienmēr priecājos par draudzeņu veiksmīgajām attiecībām.

Atvainojiet ,bet kas tas par sviestu? Autore apzinās savu problēmu, bet viņai ne brauc virsū atpakaļ. Viņai palīdzību vajag nevis "nodi*šanu"!

Es domāju skaudība ir normāla parādība tavā gadījumā ,problēma ir tā ,ka nekas labs nenotiks ,ja būsi dusmīga uz draudzeni vai viņai ko pārmetīsi. Jāsaprot ,ka problēma ir tevī un ar negatīvu attieksmi pret draudzeni tu viņu vari tikai pazaudēt, nekas viņas dzīvē nemainīsies. Jāsāk ar sevi. Ja pati nevari sevi kontrolēt, psihologs noteikti palīdzētu ;)

Nezinu, vai es to sauktu par skaudību, esmu skatījusies kā draudzenēm sākas jaunas attiecības, viss tas sākuma jaukais periods, dāvināsanas utt. Esmu gribējusi, lai manās attiecības arī tā ir, jo tā vairs nav-esam jau ilgi kopā. Bet ar domu, lai draudzenēm neveiktos un viņas būtu nelaimīgas tā gan neesmu vēlējusi.

mazspiradzins, man tik ļoti patīk Tava atklātība! Un salīdzinājums ar desas nopirkšanu ir ģeniāls. Tik ļoti patiess :)
Bet nu jā, ja Tev būtu jāizvēlas - iemainīt savu veco labo, mīļo draugu pret restorānu, nepārtrauktām sms un plīšu lācīšiem, diez vai Tu to gribētu. Tāpēc skaust ir normāli, bet, visticamāk, tam nav racionāla pamata, vai ne? :)

Palasot komentārus, man ar neticās, ka gandrīz visas tādi enģelīši. Kāpēc cilvēki baidās savas sliktās īpašības atzīt? Tāpat zināms, ka visiem tādas piemīt. Un skaidību dažreiz pats nemaz nevari ievērot. It kā nodomā - oho, kāpēc man tā nav? Es arī tik smagi strādāju, esmu pelnījusi.... nav godīgi. Šādās situācijās nav grūti no vienkārši personīgas neapmierinātības līdz skaudībai pāriet.
Un latvieši taču vispār skaitās viena liela skauģu tauta. :D

Agrāk tā nebija, bet kad sapazinos ar vienu no savām Ex draudzenēm (nu jau), likās, ka foršāku cilvēku nu tiešām nevar atrast, bet kad viņa sāka izspēlēt savas naivās bagātā tētuka meitiņas kārtis, reizēm biju gatava vai gaisā skriet aiz dusmām. Un visvairāk skauda tas, ka visi viņu apbrīnoju, lai gan es tai pat laikā domās smējos, ka bez tēva naudas viņa neko nevarētu iegūt. Mana ģimene nekad nav varējusi rēķināties ar biezu naudas maku, tāpēc man ļoti grauza viss, kā viņa dzīvoja un ko viņa varēja atļauties. Reizēm likās, nu kur var būt tik dumja un naiva, un nesaprast, ka visi tā nedzīvo. Citreiz piezagās kāda ļauna doma klāt, ka viņa nemaz to nav pelnījusi un par ko viņai tas viss ir dots. Jā, tad nu gan es biju skaudīga maita! Bet tagad cenšos vairāk koncentrēties uz to, kas ir man dots. Ja jau reiz piezogas klāt kāda lieta, par ko draudzeni apskaust, es lieku pretī piemēru no savas dzīves, piemēram - ja draudzenei tiek nedalīta puišu uzmanība, un viņa to prot izmantot, es vienmēr atceros, ka man ir superīgs brālēns, kuram varu stāstīt visu kas uz sirds, un viņš vnm būs morāls atbalsts man, kamēr viņai puiši vēja ātrumā skries garām un mainīsies, bez jebkā dziļāka! :)

Esmu biezi iedomajusies par so temu, kadel citam ir tadi lieliskie viriesi un citam ne. Isteniba loti daudz kas ir atkarigs no sievietes- ka sevi pasniedz, ka izturas, kadas attiecibas uztur, pasas attieksme pret dzivi un virieti.
Biezi esmu ieverojusi, ka lieliskie viriesi tiek lieliskam sievietem. Tadam, kuras mil sevi, savu virieti un dzivi. Vinas vienmer ir starojosas, rosigas, ideju un energijas parpilnas. Vinas mak but sievietes, ne tikai sievas ari pec 20 un 30 gadu kopdzives.
P.s atbildot uz jautajumu, neesmu skaudiga pec dabas. Mani tiesi tadas situacijas, kur citi skaustu, liek rikoties un uzlabot savu dzivi.
Jo ir tads teiciens, ja citam skaudisi, pasam nekad nebus! Vot ta! :D

Draudzeņu attiecības un vīriešus neesmu apskaudusi, jo nav jau ko apskaust. :D Mēs tāds vientuļnieču bariņs salasījušās, kuras nevar baigi palielīties par lieliskajiem vīriešiem. :D

pusaudzu gados, jaa. bija briizji. tagad ja nu vieniigi - baltaa skaudiiba no seerijas "es arii no kaut kaa taada neatteiktos, bet ja nav, tad priecaajos liidzi draudzenei un izbaudu kopaa ar vinju to prieka mirkli". vienmeer censhos ieveerot taktu draudzenu priekshaa. ja kaadu no draudzeneem ir pametis viirs vai draugs, neieshu staastiit pusstundu, cik man ir toties noturiigas attieciibas vai draudzenei finansiaalas gruutiibaas neraadiishu celjojuma bildes ar aprakstiem - cik un kas maksaaja, zinot to, ka vinja nespeej to atljauties.

Katram ir kādas problēmas.Pat ja ne ar otro pusīti,tad kkur dzīvē.Nevajag skaust. :) Man ar šad tad gadās..Cenšos vairāk domāt par sevi un savu dzīvi. :)

Vienīgais, kas man tiešām skauž ir tas, ka citi pāri var viens otram būt blakus katru dienu, bet manā gadījumā tā iespēja rodas labi ja reizi 3 mēnešos. Nedomāju, ka tas ir kaut kas briesmīgs - atzīt skaudību. Manuprāt, tā ir viena no cilvēka pamatīpašībām, apzināti vai nē.