Vēlreiz par romantiku :)

Manējais nav no tiem romantiskākajiem, tāpēc par kaktru mazāko sīkumiņu esmu kā septītajās debesīs. Laikam nekas nevar būt labāk kā tas ciešais, jo ciešais apskaviens un klusiņām iečukstēšana ausī: '' Es Tevi mīlu!''. :)

Kad vēl nedzīvojām kopā, ar draugu netikāmies tik bieži kā gribētos.
Vienā vakarā, pēc darba draugs zvana...kaut ko runājamies..šādi man viņš pakavēja laiku līdz es lēnā garā aizgāju līdz mājām. Tā kā biju ļoti noilgojusies un gribējās ilgāk parunāties izlēmu,ka no darba iešu pa garāko ceļu.
Nemaz nepiefiksēju,ka draugs jau pāra reizes prasa - pa kuru ceļu tu ej? Tu jau izgāji? utt..es nesapratu, līdz beigās viņš sāka runāt aizelsies. :D un tad saka - Stāvi! un pagriezies. es pagriežos, bet tur šis..nabags atskrējis :D dabūju brāzienu par to,ka negāju pa to ceļu, pa kuru eju vienmēr un rozīti.
tas bija tik mīļi.
Vai kā tad,kad sākām dzīvot kopā..draugs mani savāca no darba un es teicu,ka gribētos tā romantiski pasēdēt.ka sen tā nav sēdēts un kaut kad varētu saštukot..Aizbraucam mājās, a, tur...sarkana gerbera uz galda, sarkana lente ap to - lentē iesiets gredzens, supergardas vakariņas sataisītas...tas man bija tiešām šoks. šķiet lielākais pārsteigums ever. mīļi.

Kā citām gājis? :)

bija gadījums, kad draugs ar kuru šobrīd esmu un dzīvoju kopā, atbrauca 5dienas vakarā pēc darba pie manis, mūs tad šķīra aptuveni 500 km, un par to iepriekš nezināja.. piezvana, kā jau katru vakaru, runājam, un tad viņš saka:pienāc pie durvīm.. :)
bet ja godīgi, pirmais par ko iedomājos, izlasot tēmu bija mana pirmā love.. man bija 17, un tā kā viss notika manā dzīvē pirmoreiz, tas viss bija tik īpaši... bija dažādi atgadījumi, kurus atceroties jāpasmaida.. jo abi bijām jauni, kautrīgi, nepieredzējuši. Atceros, ka atbrauca pie manis, staigājam, tikai pēc kāda laiciņa viņš saņēma manu roku..tieši tajā brīdī redzēju, ka viņš uz to mirkli bija aizvēris acis. vnk paņemot viens otru roku, sajūtas bija tādas, ka gribas lidot.. vārdos neizsakāmi un skaisti.