Mani arī puisis pameta, kamēr vēl biju stāvoklī un šobrīd neliekas ne zinis, arī finansiāli neatbalsta (bet viņa mamma palīdz ar drēbītēm mazajam). Patiesībā, man ir dilemma. No vienas puses esmu šobrīd laimīga, jo viņš vairs nav manā dzīvē, jo tas viss bija mokoši. Arī finansiālas problēmas man nav, iztiekam ļoti labi ar mazo. No otras puses - jā, gribētos, lai viņš uzņemas atbildību. Bet te ieslēdzas mans pašlepnums, jo neko no viņa negribu. Ai, patiesībā stulba situācija. Jo vairāk par to visu domāju, jo lielāka putra galvā. Zinu, zinu, daudzi jau man teikuši, ka rīkojos muļķīgi, bet - 1)viņš varbūt sāks maksāt, ja iešu caur tiesu, jo lūgties es viņam neiešu, bet tas jau nemainīs to, ka bērns aug bez tēva, ne jau tā dēļ viņš pēkšņi sāks interesēties utt un 2)šobrīd pietiek līdzekļu, lai mēs varētu dzīvot.
Bet, atbildot uz jautājumu, vispār jā, vispareizākais jau ir piedzīt alimentus.