Kauns ēst

Ja tas nav trollis, tad tas pat nav smieklīgi. Mācies vidusskolā? Varbūt der vērsties pie psihologa?

piekriitu ancei. taa ir fobija un no fobijas paliidzees tikt valjaa tikai speciaalists - psihologs, psihoterapeits.

man agraak bija kauns eest puisha klaatbuutnee ...tagad tik smiekliigi atceroties :D

Šeit ir rakstīts par tavu problēmu:
http://socialanxietydisorder.about.com/u/ua/copingwithsad/eatingfears.htm

Jālieto Cosmo meklētājs, te jau par šo ir daudz runāts, vismaz es daudz esmu rakstījusi, ka man arī tā bija - gan daļa no kompulsīvās ēšanas.

Man palīdzēja runāšana, izstāstīju caur asarām draudzenei, ar laiku brīvāk varēju ēst draudzeņu klātbūtnē, tagad ar to jau labu laiku nav problēmas, bet universitātē vēl arvien neēdu, nevaru, šķiet, ka visi skatās un domā, ka es visu laiku riju. Un tad atnāku mājās ar kurkstošu vēderu un pārēdos, bet tas jau ir cits stāsts.

Nemācos vidusskolā - augstskolā. Un pati saprotu, ka tā ir psiholoģiska rakstura problēma, bet man nav tādu līdzekļu, lai apmeklētu kādu psihologu, patiesībā, šaubos, ka tas pat varētu palīdzēt. Apzinos problēmu, bet netieku tai pāri. :/

Poppy, man ir tāpat! Liekas, ka citi domā, ka visu laiku ēdu. Man pat ģimenes priekšā kauns, draudzeņu klātbūtnē arī neēdu. Nekādi picu vakari un tamlīdzīgi.

Tu domā, ka kādam interesē ko, kad un kā Tu ēd? Sviests!

konnca, tas nav nekāds sviests, bet gan nopietna problēma.

man arī ir iezīmes, bet minimālas. psihologs...

Pirmo reizi, ko tādu dzirdu! Izskatās, ka tas viss ir tikai galvā, meitenes iedomas!

Nu daudzs slimības izpaužas TIKAI galvā... Visas fobijas utt...

te jau arī var teikt, ka meitenei bail ēst bubliksā vietā... Īstenībā, tas ļoti traki ir :(

uii traki diezgan ;/
man kādreiz bija, un vēl joprojām lkm ir kauns ēst izbadejushos cilveek klaatbuutnee :D nopietni, tā ir tik debiila situācija. lielu daļu dzīves esmu dzīvojusi kopā ar cilvēkiem, kas nav ne draugi vai gjimene. un kkā tā sanācis, ka vinji vnm badā. tjip skinkums aiziet liidz veicim, vai nav naudas utt. un man burtiski kumoss sprūst rīklē, tāda sajūta ka vinji caururbj, un parasti tā arī ir :D
par tavu problēmu, ir smagāk, man liekas tā ir kkada sevis nepieņemšana. palasi netā par socifobiju, izklausās diezgan līdzīgi. Bet ar cilvēkiem, kad neēd :D kontakts ir ok?

konnca, vai tu tā domā par visu, ko pirmoreiz dzirdi? T.i. viss, kas nav 100x malts, ir neticams?
Protams, problēma ir galvā, tāpēs arī terapeiti un psihologi strādā. lai palīdzētu cilvēkiem atrisināt tās problēmas, kas ir galvā. Tomēr teikt, ka tās ir "muļķības", ir nekorekti.

Konnca, protams, ka saprotu, ka tas ir manā galvā, bet vienkārši nespēju ar to tikt galā, pietam tas patiešām ĻOTI traucē - lai domātu taču nepieciešama enerģija, tātad pārtika. Tā nu visu dienu pavadu praktiski neko (vai tiešām neko) neapēdot, vispār nespēju koncentrēties.

Braita, varbūt der painteresēties kā tikt ar to galā piezvanot uz kādu no tiem bezmaksas jauniešu psihologu nummuriem?

Kad bija man 16 gadi un saku tikties ar savu draugu, viss notika loti atri. Otra diena jau sedeju ar vina gimeni pie viena galda. Es biju kautriga meitene. Un ari kaut ka ar esanu saka paradities problemas. Nekad vairak par 1 kartupeli un 1 kotleti neapedu.
Pec kada laika, jau tas pargaja protams, bet pirmos menesus ta bija problema.
Tagad man ir vispar vienalga, nepieversu esanai tadu ipasu uzmanibu, edu visur :D

Bet gruti protams kaut ko ieteikt. Dzert ari kauns? Varbut nem lidzi kaut kadus pasgatavotos kokteilus, labak kaut kas, neka nekas.

Ak, kā es Tevi saprotu..
Man bija tāpat, daļēji vēl ir. Bet ir jāiemācās ar sevi tikt galā.. Cik tad ilgi tā var mocīt sevi? Vai Tu piemēram īpaši pievērs uzmanību tiem, kas augstskolā ēd, ko viņi ēd, utt.. Nu nez vai. Un tāpat jau arī pārējie. Jo kāda gan viņiem daļa, ko un cik daudz Tu ēd.
Aizdomājies tā loģiski par to visu, un mēģini tikt ar sevi galā.
Veiksmi!

Neuzskatu to par dižu problēmu. Man piemēram arī nepatīk sākt mizot mandarīnu trolejbusā, vai grauzt ābolu ejot pa ielu, vai gaidot veikalā rindā notiesāt kādu batoniņu.
Nepatīk ja arī citi tā dara, ir vietas kas paredzētas ēšanai - ēstuves, mājas u.c.
Ja nu galīgi esmu izbadējusies, tad ok, bet tas ir ļoti reti.

Ance, cik zinu, tad uzticības tālrunis tiešām vairāk domāts bērniem. Man tas tā kā vairs nederēs, pietam, ko tad psihologs man pateiks? Ka tas ir manā galvā, ka sevi jāpieņem utt., utt., bet to jau es zinu. :/

stikla pele, tieši tādēļ, ka man ir šī apmātība arī pati vienmēr pamanu ko ēd citi.

chantelle - par kokteiļiem laba doma, paldies! Bet tad tikai kaut kādās necauredzamās pudelēs, jo kaut kādu jogurta dzērienu man arī būtu kauns (un ir) dzert :(