Īpašības vārds "gudrs" ir savā veidā metafora, ja skata to no filosofijas skatu punkta. Ikdienā mēs bieži lietojam vārdu "gudrs" nemaz neaizdomājoties par tā īsteno nozīmi un pielietojuma tiešumu, jo ir liela starpība, vai vārds "gudrs" tiek lietots kā apzīmējums, vai arī kā absolūts nemainīgs lielums.
Piemēram,
"Man ir gudrs vectēvs, izlasīju gudru grāmatu, apgrozos gudru cilvēku sabiedrībā...."
Neviens taču neies tagad apšaubīt un strīdēties pret to, vai patiesi tavs vectēvs ir gudrs, vai patiesi tu izlasīji gudru grāmatu, vai patiesi tu apgrozies pietiekami gudrā sabiedrībā.
Gudrs cilvēks var būt gudrs tikai attiecībā pret kaut ko. Tas ir salīdzinājums, kuram ir antonīmi un sinonīmi.
Tāpēc es nedaudz ar skepsi uzlūkoju arī sabiedrībā pastāvošo teicienu "Gudrs cilvēks nekad sevi nenosauks par gudru". Kāpēc nevar nosaukt, ja mēs saucam par gudru vectēvu, kādu paziņu vai sev izvirzītu paraugu. Kāpēc šis cilvēks nevar apzināties to, ka viņš ir gudrs, bet nav absolūti visgudrākais? Tāpat ir skaidrs, ka tas "es esmu gudrs" nav vienlīdzīgs ar "es esmu visgudrākais". Jo gudrs cilvēks, kurš apzinās, ka viņš ir gudrs un par to nekaunās, nenoraida, ka gudrība ir augoša. Šis teiciens nav absolūtā patiesība, jo pastāv dažnedažādas sabiedrības un situācijas, kur tas ir attaisnojams un pat nepieciešams!
Vispareizāk ir mācīties prast sevi novērtēt pēc iespējas objektīvāk.
Nedrīkst sevi ne novērtēt par zemu, ne lielīt par daudz.
Vienvārdsakot, tu vari sevi lielīt tik daudz, cik tas ir pamatojami un objektīvi, bet tiklīdz tu jūti un apzinies, ka nevari vairs sacensties ar gudrākiem, tur tev savā lielībā būtu jāapstājas.
Līdzsvars itin visur.