Sveikas! :)
Ceru, ka kāda ir gatava dot man padomu! ;) Nezinu, pat kā lai izstāstu! Visticamāk, ka jāmeklē psihologa palīdzība, jo zinu, ka turpināt tā nedrīkst!
Lieta tāda - esmu cilvēks, kurš nevienam nespēj uzticēties! Pilnīgi nevienam. Jā, dažreiz es satieku cilvēkus, izstāstu visu par sevi, jo zinu, ka vairs viņus nesatikšu! (piemēram, festivālos). Līdz ko man kāds kļūst tuvāks, viss, es vairs nespēju viņam atklāties (vairāk par meitenēm), uzticēties! Līdz ar to man nav nevienas tuvas draudzenes, klasesbiedrene teica - šajā gadā es vēlos iepazīt vairāk tevi, jo gandrīz neko nezinu par tevi. Jā, mēs pavadām laiku kopā skolā, mums ir foršas attiecības, bet parasti runā viņa, es klausos.
Man ir arī 3 vecākas māsas. Viņas domā, ka es visu stāstu, uzticos, bet ir tas pats - es klausos, kaut ko pastāstu, bet tas nav nekas par mani, to, kas mani nomāc un tā!
Īstenībā šī ir pirmā reize, kad es tā galīgi skaidri mēģinu izlikt to visu uz papīra, kas manī sakrājies. Visu iepriekšējo reizi es mēģināju ignorēt, tā, it kā nekas traks tas nebūtu! :)
Ko darīt? Kā tikt ar to galā? ;)
Bet beidzot man tas ir apnicis, es zinu, ka gribu kādu cilvēku, kam varētu uzticēties, stāstīt visu, kas uz sirds! :)
Varbūt ja kādai no jums ir bijis/ir līdzīgi, varat uzrakstīt man vēstuli, kā tikāt galā ar to utt, vai arī tepat dalīties padomos! :)
3675
