SANDY, iesaku pagooglēt un palasīt.
Bet nu, kā es to redzu, tā ir spēja apzināties sevi pilnībā- gan savu ķermeni, gan domas, gan vājības, gan bailes. Un, tikai apzinoties savu esamību, mēs spējam objektīvi un mierīgi paraudzīties uz situāciju mums apkārt, un noskaņoties dzīvei tā, kādu mēs to gribam.
Es daru tā- vispirms es mierīgi apsēžos un noskaņojos. Galvenais ir smaidīt. Tad lēnām sāku koncentrēties uz elpošanu. Cenšos atslēgties no domām. Ja tās nāk, tad apzinoties to, ka domas ir tikai domas, tās ir jāatslēdz. Bet ne agresīvi jāatslēdz- tās nāk, mēs to apzināmies un tā aiziet prom. Miegīgi "peldu", izbaudu savu elpošanu un ķermeni.
Tad, ja es strādāju ar kaut kādu noteiktu vājību sevī, es cenšos par to padomāt it kā no malas. Tātad- paskatos, kas tad tur prātiņā notiek. Apmēram: "Es apzinos, ka man ir gan rokas, man ir kājas, man ir bailes no vientulības". Nu kaut kā tā. Un tad "aizpeldu" atpakaļ uz domām par elpošanu un ķermeni.
Es baigi ilgi to nedaru, nu kādas minūtes 10-15.
Protams, tas nav vienkārši, un, cilvēki, kas ar to nodarbojas ļoti nopietni, parasti pasmaida par to, ko mēs (iesācēji) saucam par meditāciju. Bet tomēr- man ļoti palīdz tikt ar sevi galā.
3647
