Tu tici?

ticu, bet esmu laiciņu atpakaļ ļoti vilusies.. un pēdējā laikā viss kas saistās ar ticību un dievu, man liek skatīties un ieraudzīt tikai pretrunas, agresiju un nesaskaņu ar ticības pamatprincipiem. Ticu tam, kam pati vēlos ticēt. Bet domāju ka kads tomēr tai "augšā ir" un novēroro..

Misssssss, šoreiz nedomāju Tevi, bet visu kopumā. Domāju par to- kā cilvēks var teikt, ka kaut kam tic vai netic, ja neko par to nezina? Tas būtu līdzīgi kā es jautātu Jums: Jūs man ticat vai nē? Nevar taču uz to atbildēt, jo Jūs neko nezinat par mani, ne kā es izskatos, ko domāju un vai runāju patiesību vai melus? Vai ne tā? Mēs taču katrs ticam tikai saviem tuvajaiem un mīļajiem, kuri mūs nekad nav nodevuši un iespējams nenodos nekad. Tas ir līdzīgi, taču daudz vairāk prātam neaptverams, ja runājam par Dievu. Manuprāt nevar teikt jā vai nē, ja par to pats neko nezina.

Nē

nē, bet ticu mūsu prātam neaptveramiem spēkiem

Nē

itkā jā,bet tai pašā laikā aŗī nē .. :o

Šī tēma ir tik pat diskutabla, cik tēma par to, vai maksāt dakterim uz rokas, vai aborti jāaizliedz, vai pasaulē ir taisnība! Nekad šeit nebūs viens viedoklis un pat pasaules gudrie vēl joprojām nav tikuši gudri, kas bija pirmais - vista vai ola! Vai pasauli radīja Dievs, vai tomēr tuvāka ir Dārvina teorija!
Ticēt esmu mācīta jau no mazotnes, cik sevi atceros, esmu gājusi baznīcā, tagad to daru reti, jo nespēju pieņemt manā baznīcā mītošo mācītāju, bet tas man nekad nav traucējis turpināt ticēt. Pieturēšos pie iepriekš teiktā, ka katram pašam šī ticība ir jaatrod sevī, un nav svarīgi vai to iemāca vecāki, mācītājs, baznīca vai grāmata, vai to iegūst pats cilvēks!

Ticu Dievam, bet ne baznīcai.

Ticu