pēdējās dienas

Es, piemēram, negribētu savas pēdējās dienas pavadīt slimnīcā "cerot", ka mani izdosies glābt, izbaudot zāļu blakus efektus un "nesāpīgas" procedūras. Un par to pat nav jautājuma būtība.

Es domāju, pamēģini tieši neradīt īpašu gaisotni. Iepriecini draudzeni ar vienkāršām lietām. Spontāni izbraukumi uz kino vai teātri, ja veselība vēl atļauj, tad kāds apvakarka apmeklējums vai ašais lidojums uz āzemēm, ja var atļauties. Liec viņai justies dzīvai, ļauj darīt tās lietas, ko viņa vēlas, neierobežo. Un pats svarīgākais - neliec viņai justies slimai. Neatgādini par slimību. Vismaz es negribētu, lai man atgādina.

Traki. Katrs gadījums individuāls, zinu kādu cilvēku, kurš, jauns būdams, bija tuvu nāvei, bet izķepurojās - viņš savu diagnozi pateica tikai pāris cilvēkiem, bet pat tuvākajiem draugiem ne, jo negribēja, lai mainās attieksme, negribēja redzēt citus skumjus, jo tā nu ir realitāte - ja redzi, kā cilvēks cīnās ar nāvi vai apzinās, ka drīz mirs, uzreiz skaties tā, it kā viņš būtu no stikla, vājš un trausls. Zinu vēl kādu citu gadījumu, kur atkal negribēja pieņemt savas diagnozes nopietnumu, pret visām slimības izpausmēm meloja pats sev, teikdams, ka tas jau nekas traks.

Katrs cīnās kā nu prot un pārējiem tas ir jāpieņem.

Emmanuelle,
jā, par to mēs abas bijām runājušas, ka nekādas žēlošanas, raudāšanas. un es arī turējos. lai gan mums abām bija grūti. bet arī runāt par pagātni, kad viss bija skaisti, ir sāpīgi. par nākotni, ka viss būs skaisti - arī sāpīgi. stāstīt, kā man labi it - arī viņai pāri darīt, jo viņai sāp, ka viņai tā visa nav un nebūs. jautāt, kā iet viņai - muļķīgi, jo viņai ir ļoti, ļoti slikti.

visvairāk gribas tieši paņemt viņas roku savā plaukstā un klusēt, lai viņa zina, ka nav viena. protams, ka viņa zina, ka es viņu mīlu un ka viņa man bija dārgākais un svarīgākais cilvēks uz zemes. tik daudz mūsu valodā ir vārdu, bet neviens no tiem ne mani, ne viņu laimīgāku nepadarīs.

visvairāk gribas tieši paņemt viņas roku savā plaukstā un klusēt, lai viņa zina, ka nav viena. protams, ka viņa zina, ka es viņu mīlu un ka viņa man bija dārgākais un svarīgākais cilvēks uz zemes

Bāc, es apraudājos :( Un aizdomājos, cik netaisnīgas lietas dzīvē notiek. Meitenes, turaties! Nekad neko tādu neesmu piedzīvojusi, bet varu iedomāties, cik smagi tas ir. Tiešām tādās reizēs jāsaprot, ka mūsu ikdienas problēmas pret ko tādu, nav nekas. Jānovērtē vairāk to, kas mums ir un jāpriecājas par labu veselību sev un mūsu tuvākajiem. Ehh, saskumdinājāt mani šovakar, kaut ienācu te ar labu garastāvokli :(

Mēģinātu piepildīt kādu no viņas sapņiem ..

Es manuprāt neteiktu nevienam, lai nemainītos attieksme pret mani. Censtos pati darīt to ko vēlos, kopā ar sev tuvajiem un mīļajiem.

Leksīgā cik sapratu Tu vēlies viņai sagādāt ko īpašu, ko neaizmirstamu, nevis viņu uzkrītoši izklaidēt utt. Domāju, ja esat tuvas draudzenes, tad padomā ko jums patīk darīt vis labāk un dariet to kopā tā it kā sen jau to būtu gribējušas.

Lancaster grūti Tev, bet varbūt Tava draudzene tiešām tagad vēlas lai viņu liek mierā.

Kaut ko tādu izlasot, saproti, ka visas tā saucamās "problēmas" ir pilnīga ***..

Domāju, ka šī nav tāda situācija, kad jāizdara kaut kas traks vai atmiņā paliekošs.

Ļoti piekritu Lancaster, ka laikam pabūt divatā, kaut vai klusumā pasēdēt, jo bieži vien vārdi ir lieki. Situācija ir tāda, kāda tā ir. Tam otram cilvēkam tā ir traģēdija, kuru diemžēl nevar novērst...

Kaut ko tādu izlasot, saproti, ka visas tā saucamās "problēmas" ir pilnīga ***..

+....

Es arii apraudaajos,jo atcereejos,kaa mans viirs staastija par savu sievu...laikam tie ir briizi,kad cilveeks peeksni saprot,kas ir dziive-taas jeega un pareizi Jackie-liekas ,ka viss tas par ko mees uztraucamies ir tik nieciigs,saliidzinosi...!
Atceros ,ka hospice nurse mums maacija - jaarunaa ar cilveekiem ,kuri jau pilniigi "citaa pasaulee" mums kaadreiz jaapaliidz viniem aiziet, mees nekad nezinam ,nedomaajam par to tajaa briidii,ka vini visu dzird,ko mees runaajam...tiesi taapeec vajag teikt tikai labas un pozitiivas lietas .

Es arī apraudājos no Lancaster vārdiem. Ir zināmas līdzīgas sajūtas. Visgrūtāk bija runāt ar to cilvēku, tieši, kā Lancaster raksta -

bet arī runāt par pagātni, kad viss bija skaisti, ir sāpīgi. par nākotni, ka viss būs skaisti - arī sāpīgi. stāstīt, kā man labi it - arī viņai pāri darīt, jo viņai sāp, ka viņai tā visa nav un nebūs. jautāt, kā iet viņai - muļķīgi, jo viņai ir ļoti, ļoti slikti.

Lai arī ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš tā cilvēka vairs nav, es katru dienu domāju par viņu. Vissāpīgāk ir skatīties, ka viņas vistuvākais cilvēks vēljoprojām par to pārdzīvo.
Jauni, spēcīgi, skaisti cilvēki, bet dzīve tik daudz tik vienkārši un dažreiz mokoši apraujās.

oj tā ir ka raksta ar asarām acīs - bet dzīve tik daudziem tik vienkārši un dažreiz mokoši apraujās.

esmu liidziigaa situaacijaa. neko, censhos paliidzeet un par to teemu nerunaajam. ljoti piestraadaaju pie taa, lai nejaushi vinjai neatgaadinaatu par vinjas situaaciju, jo vinja censhaas tureeties, cik vien speej, lai lieki nesaapinaatu savus beernus un vecaakus.
es tavaa vietaa noorganizeetu braucienu vai pasaakumu uz to vietu, kur jums abaam ir vislabaakaas atminjas par kopaa buushanu draudziibas laikaa. piemeeram, pastaiga pa kaadu pilseetu, kopiiga vakarinju pagatavoshana utt. paliidzi atcereeties skaistaakos briizjus.

Paldies, meitenes, arī par vēstulēm. :)
Nē, glābt vairs neko nevar, pie visiem iespējamiem ārstiem ir bijusi, neviens nenoteica diagnozi, aizbrauca uz Vāciju, atklāja viņai šo slimību un tā ir pēdējā stadijā. Iespēja, ka viņa var izdzīvot ir tuvu 0!
Pie Latvijas ārstiem viņa 2 gadu laikā iztērēja ap 10 000, un tā visa nauda ir ņemta no draugiem, arī no manis, arī no kredītiestādēm .. jo pašas meitenes vecāki nedeva viņai nevienu santīmu, kaut gan iespējas viņiem ir.
Var jau būt, ka vecāki nedomāja, ka tas ir tik nopietni, ja zinātu, ka var pazaudēt meitu, rīkotos savādāk.
Rīt viņa atgriežas LV, ņemšu viņu pie sevis, jo materiāli viņa sevi vairs nevar nodrošināt.
Un tās, kas teica, ka vecāki pelnījuši zināt - nedomāju gan.
Es visu nakti neesmu gulējusi, šodien darbā esmu nekāda, esmu pieprasījusi ārkārtas atvaļinājumu, cerams, viss izdosies.

Mēģināt piepildīt kādu no viņas sapņiem - viņa vēlējās aizbraukt uz Venēciju..
Kur var sakontaktēt ar kādu personu, kas varētu izplānot ceļojumu, viesnīcas, transportu utt?
Pati neesmu nekāda plānotāja un šobrīd nepavisam.
Nauda šobrīd nav svarīga, vēlos piepildīt draudzenes sapni, lai cik tas izmaksātu.

Lai vai kā, es ticu, ka ir iespējams izārstēt "neārstējamo." Pasaulē ir gadījumi, kad cilvēkam pasaka, ka viņš drīz mirs, viņš notic un patiešām saslimst, jo ir noticējis, lai gan diagnozes sajauktas. Tāpat otrādi, ir cilvēki, kuri uz to pasaka nē, es dzīvošu un dzīvo! Draudzenes māsai arī teica, ka viņa mirs pēc dzimšanas uzreiz, bet viņa dzīvo jau 8 gadus!! Katrā ziņā izturību!

Leksīgā, turies un esi kopā ar savu draudzeni, bet tikai nežēlo viņu un nerunājat par to.

Es neticu, ka, piemēram, var izārstēt cilvēku no ļaundabīga vēža. Nevienu dzīvu piemēru nezinu, kuru būtu izārstējuši/apturējuši to vēzi un vēl vismaz 20 gadus bez problēmām būtu nodzīvojis cilvēks.
Varbūt kaut kur pasaulē ar vairākiem miljoniem to var izdarīt, bet nejau parasts cilvēks ar vidējiem ienākumiem.

Patrīcija - tas, ka tu nezini, nenozīmē neko. Jo mana mamma izārstējās no smadzeņu audzēja ar sāvām domām, tāpēc... ;)

_paris, nu tagad es zinu kādu, kas ir izārstējies no ļaundabīga audzēja.
Vienkārši tiešām, esmu lasījusi, dzirdējusi, redzējusi, bet neviens no tiem nav izārstējies. Jā, ir cilvēki, kuriem aptur to vēzi, bet tāpat pēc 5 gadiem uzliesmo un strauji nomirst.

Patrīcij - jāsāk ir ar iemesliem, kāpēc vēzis sākās, ne jau no labiem darbiem un labām domām, bet tas jau cits stāsts.

_paris, tas noteikti ir cits stāsts, jo nejau visi cilvēki, kuri ir bijuši slimi ar vēzi ir bijuši slikti cilvēki vai sliktas domas domājuši.