Sākot ar šo semestri nācās pārvākties uz kojām. Rezultātā mans draugs ir palicis ļoti greizsirdīgs un privātīpašniecisks. Līdz šim viņš nekad tāds nebija - ne vienmēr bij mīļš, reti paslavēja, palutināja, aizmirsa parūpēties par mani, neuztraucās par mani, untml.
Tagad kā samainīts. Esmu nodzīvojusi kojās tikai nedēļu, un jau mīļvārdiņi birst kā no pārpilnības raga, viss, ko es daru, un kas līdz sim tika atzīts par muļķīgu, nu ir kļuvis ideāls, sākas teikumi - kur tu esi, vai tur džeki, vai tev kāds no viņiem ko prasija, vai tev kāds jau ir piesējies, ko tu viņiem teici, kur tu pazudi, kāpēc neatbildi, ko tagad dari un ko darīsi pēc tam, tu jau guli, ko dari pa vakaru, nedari muļķības uc...
Protams, ka tas glaimo, jo līdz šim viņš tāds nebija un tas viss pierāda, ka esmu viņam nozīmīga. Tāda sajūta, ka viņš vienreiz ir pelnijis tā justies.
Jūtos ļauna.
Nekrāpju un nekrāpšu, jo mīlu.
Bet nevaru saprast, ļaut vēl drusku pamocīties? Vai skaidrā tekstā pateikt, ka viņam nav par ko uztraukties? No vienas puses jau viņš šīs jūtas ir pelnījis, par to, ka kādreiz mani nelīdz galam novērtēja, bet no otras puses, es nezinu, kā īsti viņš jūtās un kāpēc tikai tagad sāk šādas jūtas izrādīt...