Sveiki, Cosmo meitenes!
Pirms sāku, varu jau pabrīdināt, ka šis stāstiņš var ievilkties. Taču, pēc pāris šovakar iemalkotām vīna glāzēm, man ir sajūta, ka vajag kaut kur izrakstīt savu sāpi. Esmu jau sagatavojusies, ka mani nolamās par tupu vistu, bet nu, mēģināts nav zaudēts, varbūt kādai būs kas prātīgs man sakāms. Nu tad...
Negribu izplūst aprakstos par sevi vai kaut kādā sevis slavināšanā, bet man jau liekas, ka esmu jauna, jauka sieviete. Vecais stāsts par to, ka daudzi brīnās kā man līdz šim nav bijušas kādas daudz maz nopietnas attiecības. Vienmēr nākas no draugiem dzirdēt: "Nu kad tad tu "precēsies"?". Uz to nekad neprotu atbildēt, vienīgi to, ka jā, labprāt kādu atrastu, bet nu nekā, jo, redz, tajā dienā, kad dalīja "augstus standartus, meklējot otro pusīti" es stāvēju rindas pašā priekšgalā. Tā laikam ir mana lielākā problēma, jo reiz jau kāds labs puisis, ar kuru jau bijām bez maz vai kļuvuši par labākajiem draugiem, bija manī iemīlējies. Par nožēlu, man nācās viņu sāpināt, jo vairāku gadu laikā es nespēju viņā saskatīt savu partneri, lai kā arī centos. Nebija klikšķis (neatbilda viņš tam cerētajam), kaut gan dažbrīd jau likās, ka viņš mani ir uzlauzis, bet tomēr nē, atkal nonācu pie tā, ka nu es nespēju ar viņu iedomāties kaut kādu romantisku nākotni. Šis stāsts jau ir pagātne. Bet tagadnē esmu nonākusi gandrīz identiskā situācijā. Atkal puisis ar kuru esam labi draugi ir manī ieskatījies. Šoreiz gan jāatzīst, ka manas simpātijas pret viņu ir lielākas nekā pret iepriekš minēto vīrieti, bet tik un tā... Nu neļimst man ceļi no viņa(bet gribu es šo sajūtu!)! Jā, viņš ir inteliģents, sirsnīgs un mums ir jautri kopā, bet kaut kas nav līdz galam īsti. Es pat nemāku to izskaidrot. Laikam jau man ir galviņā kaut kāds iecerētais, kuram viņš neatbilst līdz galam. Jāatzīst, šo rakstot, pati sajūtos muļķīgi. Bet neko nevaru sev padarīt, daudz par to domāju un dažreiz liekās: "jā, go for it, ko gan vari zaudēt pamēģinot veidot šis attiecības?" Taču tad atkal saprotu, ka negribu kaut ko veidot, kad zinu, ka no otras puses simpātijas ir daudz lielākas nekā no manas, jo negribu atkal sāpināt labu cilvēku, kā tas jau noticis iepriekš.
Kā Jums šķiet? Varbūt vienkārši atmest domas par attiecībām uz vēl kādu laiku un sakārtot citas lietas dzīvē? Vai varbūt nokāpt no sava stulbā, augstā troņa un pamēģināt veidot attiecības ar jauko, vienkāršo puisi? Ja nu tomēr kaut kas uzplaukst? Varbūt jābeidz vienkārši iztēloties visas šīs vizuālās, garīgās un citas vērtības, kuras sagaidu no vīrieša, jo šitā, beigu beigās, varu arī palikt bešā (vai ar kaķi).
Saprotu, varbūt daudzas lietas ir grūti saprast, jo centos ne pārāk izplūst sīkumos, lai stāstītais nebūtu nelasāmi garšs. Taču ceru, ka domu uzķērāt un nenosodīsiet mani pārāk bargi par šādām bērnišķīgām kaprīzēm. Lai jauks vakars/nakts!