Uj , man ir bijis līdzīgi, ka tāds posms, liekas, ka tu esi vienā vietā iegrimusi un nekur nekusties, nekas nenotiek... tas arī bija izlaiduma klasē un uz manis nospēlēja došanās mācīties citur! vairs nav tik vienmuļi. Tu neredzi dien dienā vienas un tās pašas ēkas, sejas, apkārtni visu laiku, nav gluži tā, ka tu katru dienu redzi ko citu, bet daudzveidība plašāka. Vieta, kurā es mācos, ir pielīdzināma iepriekšējai, ritms līdzīgs, maza pilsētiņa, savā ziņā arī tāda mājīga, bet tas ir savādāk, jo vēl joprojām es nepazīstu un nezinu visas šīs pilsētas sejas, kā tas ir manā dzimtajā vietā. Man ļoti nepatīk braukāšana turp-atpakaļ, jo liekas, ka brīvdienas pa īsu un tu neko nepaspēj jēdzīgi izdarīt, bet ... nerodas tas pieradums! tu nepaspēj atkal iejusties mājās līdz galam, kad atkal jāuzsāk ceļš uz otrām mājām :) šis viss pielīdzināms "divi mīnusi reizēm ir pluss"! JĀ, es esmu cilvēks, kuram patīk plašumi un gribās izvērsties, bet pat tad, kad to daru, es daru lēni, jo tā ir interesantāk. Pēc šiem gadiem, kad beigšu šo iestādi, kur šobrīd mācos, man noteikti būs apnikusi arī tā vieta, bet tad es mācības turpināšu un 90 % , ka atkal citā pilsētā - daudz lielākā! :) Un atkal es būšu iemesta jaunā vidē, un viss sāksies no gala, būs līdzīgas izjūtas, kā tagad. Es alkstu pārmaiņas, bet tās man nevajag bieži, ik pēc pāris gadiem, kaut vai uz brīdi. Nevaru iedomāties, ka pēc šī visa es tomēr atgriezīšos šeit, dzimtajā pilsētiņā. Domāju, ka tā tāda ieskriešana pēc māju sajūtām man arī tagad paliks visu laiku, bet, laikam man pietiek, jo pa visiem šiem gadiem, kad mācījos tepat, man ir bijis gana šīs pilsētas , šo cilvēku un visa, kas te notiek :)
Ja Tu uzskati, ka Tev varētu būt līdzīgi, dodies uz Rīgu ;) ne miņas nebūs no šīm sajūtām, iespējams , tev vajag izrauties no mājām, no visa šī :) Jā, būs skumjas aizbraukšanas no pilsētas un ik reizi, kad brauksi atpakaļ, būs neviltots prieks, bet tās emocijas dzīvi padara krāsaināku un interesantāku :) Veiksmi izvēlē! (l)