lielākā daļa saka - biju pelnījusi. Bet neviens nav pelnījis,ka to sit, ne pieaudzis, ne bērns.
Jau maza būdama redzēju, kā citi vecāki "audzina" savus bērnus un nekādi to nesapratu jau tad.. vienu draudzeni sita ar dārza lāpstu, suņa siksnām, grūda pa trepēm un kāda starpība, ko bērns izdara vai neizdara, nevienam nav tiesību darīt pāri.. citas draudzenes nelaida laukā nedēļām ilgi, par sīkumiem. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka mani nesita, bet cilvēcīgā veidā ieaudzināja cieņu, ja sablēņojos varbūt ielika kaktā pārdomāt rīcību vai dusmīgā tonī sabāra, izskaidrojot kāpēc tā nedrīkst vai ir slikti, lkm biju ļoti saprotoš bērns. Pat tgd pēc 20 gadiem bieži atceros draudzeni, kuru zvetēja ar lāpstu, nezinu gan kādas tgd viņai attiecības ar mammu, bet bērnībā viņa pilnīgi vairs neuzticējās mammai un nejutās, ka tā būtu persona, kas viņu sargātu, lai tur vai kas.. un kur tad tur var runāt par mīlošām mātes un bērna attiecībām :(