Es gan skumstu pēc laikiem, kad vēl nerāpoja un nestaigāja, negrauza vadus, netēloja, ka raud, kad nedabū to, ko grib, nekoķetēja, kad neklausa... :D Protams, to nedomāju nopietni, vienkārši man grūti audzināms zīdainis padevies. Ja saki viņai nē, viņa saka pretī un smaida. Ja krati pirsku, viņa uzbļauj pretī un pakrata savējo. Ka nedabū, ko grib, tēlo, ka raud. Draugs vienreiz neizturēja, tā paviegli uzšāva pa pamperu, ak šausmas, kāds bija aizvainojums. Ar viņu visu dienu ndraudzējās. :D Liekas it kā izlaists bērns, bet kā var būt izlaists, ja jau no paša sākuma nepaļaujas nekādai audzināšanai? :D
Es gan viņu mīlu ar visu bļaušanu un mazās princesītes gājieniem. (l)
Starp citu, mums šodien ir 10 mēneši, wow.