Vai var un ir normāli dzīvot bez jūtām ,emocijām un cik ilgi tā? Līdz kādam brīdim tā?
Šodien reāli sapratu kāpēc es tāda esmu...
Iemesli ir vairāki gadījumi ,kad cilvēki mani ir pievīluši un sāpinājuši.
Viens no tiem- kad mamma iepazinās pirms gadiem ar vīrieti, kurš mani mēdza pazemot, lika baidīties no viņa, saucamā "emocionālā izvarošana",fiziski gan nedarīja man pāri. Dzīvojām kopā-es mamma un viņš.Bet mammai nevarēju un vēl neesmu piedevusi, ka viņa ignorēja mani, kad histēriski raudāju un teicu cik ļoti man viņš riebjas, bet viņai acīmredzot viņš bija svarīgāks. Protams,paldies viņai par to kā viņa man palīdz,audzina utt. bet nejūtu nekādu mīļumu pret viņu, tikai dēļ tā ka nevaru piedot...
Un cits stāsts- draudzējos ar puisi,ne ilgi ~2 mēnešus,bet viņā tiešām biju iemīlējusies un toreiz pieķērusies viņam,varētu teikt viņš mani pameta.Vēlāk pārnāca uz manu klasi un tā kā biju sapratusi, ka viņam neko īpašu nenozīmēju piespiedu sevi ignorēt viņu ikdienā, nerunāt, būt jautra, smaidīt, kaut domāju visu laiku par viņu un mājās aizejot raudāju. Viņš nedaudz deva iemeslu un turpināju tomēr cerēt uz viņu. Itkā visādi šķēršļi -loģiski domājot ,bet likās ,ka viņš ir tas "īstais". Bet kādu dienu pēkšņi viņš samīlējās citā meitenē. Tajā brīdī sapratu ,ka nekas svarīgāks par viņu viņam nav un izslēdzu jebkādas cerības uz viņu. Un ar laiku līdz šim brīdim tiešām viņš man vairs neko nenozīmē.
Tā un varbūt vēl citu sīkāku problēmu rezultāts -esmu bezsirdīga maita. Tikai nezinu vai tā ir problēma vai nav- reizēm gribas kaut ko just- bet vienkārši nevar. Asaras nebirst, emociju nav.
2829
