Kā jūs esat atbrīvojušās no iekšējām dusmām, naida u.taml. lietām?

aizver muti, kad gribas bljaut un trakot, ej padzer mierígi klusuma téju. kad izdzersi búsi sapratusi, ka nav jégas vairs skriet un bljaut :)


es pati vienkárshi bérníbá esmu redzéjusi skandálus ar bljaushanu, trauku sishanu, utt... un sapratu, ka maná dzívé tam nav vietas. vienmer esmu mieríga, nezinu, kas mani varétu novest lídz blaushanai, histérijai...

Elementāri - kad esmu dusmīga, es paņemu savu "dusmu kladi" un drukāju visu ko domāju līdz vairs nav ko teikt. Pirmkārt, es nomierinos, otrkārt, redzu savu viedokli ar svaigām acīm, treškārt, nereti pati pamanu īstos cēloņus vai kļūdas pati savā rīcībā. Daudz vieglāk apkopot, ja visu izgāz un redzi kas ir kas.

Parasti daudz labāk jūtos tad,ja aizeju gulēt (nopietni) nekas cits īpaši neiedarbojas nu varbūt laba komēdija...

Atrodu vietu, kur varu būt viena un netraucēta

Tas ir smags un ilgs darbs pašai ar sevi, bet, katrā ziņā - dusmas vajag izlādēt, nevajag paturēt sevī. Ja ir sakrājies kas sakāms, iztēlojos, ka tas cilvēks ir blakus, dzird mani un es pasaku visu, kas uz sirds. Sadusmojoties var aiziet aizsitot durvis, sakliegt, pateikt visu, kas uz mēles, pat, ja vnk. birst nesakarīgi apvainojumi - vai tas ir vajadzīgs? Mierīgi pasaki, kas tevi kaitina un meklējiet kompromisu. Tad, kad uzliesmo zvērīgas dusmas - aizskaiti līdz 10, dziļa ieelpa un aiziet - bez stresa. Īpaši svarīgi - ja dusmu uzplūdā kko izdari pasaki, pēc tam paskaidro to otram cilvēkam, neatstāj to kā pašsaprotamu, ka tas notika dusmu uzplūdā un nav runāšanas vērts. Vajag runāt, runāt un vēlreiz runāt, jo ļoti daudzas negācijas rodas no nerunāšanas, noklusētiem sīkumiem, pārpratumiem.

Manas domas. Mana pieredze.

Es vienmēr ļauju izteikties otram cilvēkam, lai saprastu, par ko tieši viņš dusmojas, nevis pārkliedzu pēc pāris vārdiem tā, ka viens otru nemaz nedzird, katrs maļ savu. Agrāk es uzsprāgu par katru sīkumu, tagad pat nezinu, ko vajadzētu izdarīt vai pateikt, lai es aizsviltos. Laikam jau sapratu, ka nervi ir vairāk vērti nekā tie sīkie kašķi.

Man vispār nepatīk dusmoties . Taču esmu ļoti impulsīva , ātri aizsvilstos. Tādos brīžos man tiešām jāiet gulēt vai jātur mute ciet :D jo nu .... taču pa lielam , es jau sen strādāju ar sevi , lai visās iespējamajās tāda veida situācijās , elpotu mierīgi :D , kontrolētu savas emocijas un vnk domātu par to , ka nav tā vērts , ka nevēlos šādas negācijas sevī un pāriet :)

varbūt tagad ar vēsu prātu padomā, vai tu arī neesi bijusi pie kkā vainīga. nav jātaisa scēna, ja pati esi vien bijusi daļēji vaininiece. tās dusmas jau ir tikai sekas kādai rīcībai, kas tev nepatīk. ja tes tavi pārāk grauj, tad nekas nelīdzēs. ja tev kādas vīrieša darbības dzen tik lielā izmisumā, tad šķiries, jo mēs tikai to pieņemt vai nepieņemt. ja tu nevari samierināties, tad nu ko lai tur saka. kaut gan es nesaprotu, tev dusmas rodas vnk par sīkumiem, jo tu esi nervoza un viegli aizkaitināma vai arī par lietām, darbībām, kuras tu nevari pieņemt?

Man telefonā ir ielikta nomierinoša mūzika un mantras. Dusmu brīžos ielieku austiņas un klausos. Vienreiz smieties sāku, kad vīrs muti kustina, bet es nedzirdu ne skaņas. :D Mācos izrunāties arī tikai tad, kad jūtu - dusmu vairs nav, citādi runāt dusmās jēgas nav.

nekā, saku, ko domāju.

Es nemāku dusmoties. Ilgstoši noteikti nē. Ja tā ir kāda situācija darbā, kas rada dusmu draudus, tad atrisinu to pēc iespējas ātrāk, bet, ja tas nav manos spēkos, tad samierinos, ka neko tur nevaru darīt un pieņemu situāciju.

Ikdienā mani nemēdz sadusmot lietas. Var vienīgais mazliet mazināt dzīvesprieku un tad skatos komēdijseriālus :) un viss atkal kārtībā :)

medzu iet paskriet(tikai ne ziema).

veel ari izzeju araa pastaigajos,paklausos muziku.

Skaitu mantras :)

Bet vispār pirmais solis ir tieši dusmu piefiksēšāna un apzināšānās. Ja kaut kas slikts notiek un tu sāc uzreiz bļaut, tas nozīmē, ka vienkārši ļauj emocijām valdīt pār tevi.
Tā vietā, ja tu piefiksētu to mirkli - nu tāa, esmu dusmīga par šo situāciju - tu uzreiz jau varētu valdīt pār dusmām un kontrolēt tās. Un tad izlemt - ļaut vaļu un tieši kādu dusmošanās izrādīšanu izvēlēties vai tomēr nē. Respektīvi, tu pati būtu saimniece pār sevi, nevis emocijās pār tevi.

Tā kā sāc ar to, ka vienmēr piefiksē brīdi, ka esi dusmīga un gudri parunājies ar sevi, vai ir tā vērts :)

Man tas nekad neizdodas..Izlādējos, sastrīdos...tad seko klusa sēdēšana un raudāšana. izaraudos, ieeju vannā....tad mazliet mierīgāk jūtos.

Bet kā lai tiek vaļā no dusmām un aizvainojuma pret cilvēku, kas tev kaut ko nodarījis, bet kad to viņam pasaka, viņš to ignorē un turpina malt atkal to pašu? :(

Neizdodas! Dusmojos un viss, ja manī ir lielas dusmas,tad tik viegli viņas neapsīkst,esmu ļaunatminīga

*Mēģinu saprast, kas ir dusmu cēlonis. Reizēm liekas, ka sadusmojies par to, ko otrs saka, bet patiesībā pašai ir kādas iekšējas problēmas, esi sevi izsmēlusi, neesi domājusi par kādu emocionālu sevis iepriecināšanu utt.
*Ja man ir ilgstošas dusmas uz otru cilvēku par pagātnes nodarījumu, tad es daudz rakstu kladītē. Kā jūtos, kāpēc tas notika, ko esmu iemācījusies.
*Joga un meditācija manā dzīvē ir palīdzējusi ļoti daudz.
*Sīkās dusmas, ko izraisa ikdienišķi nieki, es ātri vien atpazīstu un neļauju tām mani kontrolēt. Cilvēki, kas psiho par niekiem, izskatās smieklīgi. Man ģimenē pāris tādi ir, tas man ļoti palīdzējis tādai nebūt. Es vienkārši redzu dusmas kā kaut ko ārpus sevis, par kuru man ir iespēja pieņemt lēmumu - gribu es tam tērēt enerģiju vai nē.
*Gadu laikā esmu iemācījusies citu viedoklim un rīcībai mani skart minimāli, necenšos viņus kontrolēt, patiesībā man nav daļas gar to, ko otrs dara, tā ir viņa dzīve. Ja agrāk cilvēks, kurš uz mani bļauj, man lika bļaut pretī, tādā veidā veidojot bezjēdzīgu ārdīšanos, tad tagad es varu mierīgi stāvēt un domāt, cik tas cilvēks muļķīgi izskatās. Reizēm gan mans miers otru vēl vairāk satricina :D bet galu galā pēc laika cilvēks saprot, ka tāda ārdīšanās ir kaut kas tāds.. psycho!!! :D

Eju skriet vai vingrot un vēsā dušā, palīdz! Tikmēr jau esmu visu apdomājusi un gatava diskutēt ar vēsu un skaidru prātu. Tas pats kad sākas stress darbā, paņemu īsu pauzi un "savācos".

Skan varbūt savādi, bet man patika šī doma - no vienas grāmatas - piedošanas ir visa atslēga. Ja man ir bail, dusmojos, uztraucos, apvainjos, es piedodu visām šīm emocijām skaļi vārdos vai domās, saku to tik ilgi, kamēr sajūtu sevī mieru, tas palīdz arī pēc strīdiem - tīra piedošana, bet tas ir jāizjūt - ka tiešām līdz galam ir piedots. Tādā veidā tu atbrīvojies no tā visa savā dzīvē.

Varbūt boksa maiss? :D Es gribētu lai kāds uzdāvina man, ir reizes kad noderētu.