Plāns jaunai dzīvei

aizej paguli...rīt būsi jau pakāpienu augstāk, un viss šodienas neliksies tik dramatisks.

Ko tad Tu tādu esi izdarījusi, ka viņi no tevis ir novērsušies?

Laikam jau pirmais tiec galā ar sāvām domām, un tad zināsi ko vēlies un ko nē.

ko tieši esi izdarījusi?

ja sarunājusi ne to--ej un atvainojies.

varbūt viss vēl ir glābjams.

Pa nedēļu esmu uz tā paša pakāpiena diemžēl. Ak, negribu pārcilāt ko un kā, bet nu nelepojos un pat nezinu vai varu ko labot. Tā nav tikai viena lieta, tas ir vesels periods.

Negribu runāt par izdarīto, gribu dzirdēt idejas kā un ko darīt, lai visu sāktu par jaunu :)

aizbraukt uz otru pasaules malu-un sākt visu no jauna:) jauna dzīve!
p.s.nevaram palīdzēt ar padomu, ja nestāsti problēmu

Katra cilvēka dzīve un rīcība balstās uz viņa pamatvērtībām.
Sāc ar savējo pārskatīšanu. Sastādi kaut vai uz papīra rakstītu piramīdu - apakšā svarīgākais, uz augšu sekojošais
Un sāc īstenot un piepildīt no apakšas, tā radīsi sev un savai būtībai atbilstošu dzīvi.

atvainoties un lūgt piedošanu nekad nav par vēlu. tas ir, būs par vēlu tad, kad bērs pa virsu sauju smiltis. pat, ja tu ar šiem cilvēkiem vairāk nekontaktēsies, tu būsi izpildījusi savu pienākumu un uz tevi neturēs ļaunu prātu. nu vismaz tu būsi centusies un tā tu arī sev pierādīsi, ka esi mainījusies. un tālāk iepazīsties ar jauniem cilvēkiem un veido ar viņiem sirsnīgas un normālas attiecības.

Ak par to piedošanas lūgšanu, cilvēki ne tuvumā nevēlās ar mani kontaktēties, es pat nezinu, ja lūgtu piedošanu, saņemtu spļāvienus sejā, neesmu pārliecināta, ka to pārdzīvotu.

Bet ir jau jābūt arī iemeslam, kāpēc Tu tā rīkojies. Vai viņi Tev kaut ko nodarīja?

Es biju kā tādā eiforijā kādu pusgadu... Nevaru izskaidrot, tajā laikā vispār nedomāju normāli un izdarīju daudz, ko nevajadzīgu. Protams, ne vienmēr ne aiz kā, bet citus nevainoju.

Sāc ar pašām elementārākajām lietām, kaut vai skaistumkopšanu, palutini sevi nedaudz un tā ar sīkumiem pakāpsies uz augšu! :)

Es ar iesaku aizbraukt, pārdomāt dzīvi kur citur, uzlādēties pozitīvi,atgriezties un pierādīt, ka esi kluvusi pozitīvāka, smaidīgāka, un vecā Tu ir prom.

traki neapskaužama situācija.. bet vispār, jā, varbūt sāc ko jaunu, sen netipisku: ja nav iespēja aizbraukt uz citu pilsētu vai valsti,tad varbūt iesaisties kādas jogas nodarbībās vai tautas deju kolektīvā un sāc visu pamazām sakārtot..

Ja nekas Tevi netur šeit, tad es arī iesaku uz kādu laiku aizdoties prom! Ja mani šobrīd neturētu pāris sīkumi + naudas trūkums, tad es arī dotos uz kādu mēnesi uz Indiju. Ļoti jau klišejiski, bet tur atklāsi jaunu pasauli un jaunu sevi un vrb sapratīsi, ko iesākt ar savu dzīvi.

Jā, diemžēl, esmu piesieta, man atlicis tikai pusgads līdz tikšu pie kārotās izglītības. Pagaidām jādomā vieglāki varianti.

Negribu būt skarba,taču izdzīvojot dažādas situācijas un redzot tās, nespēju saprast vienu- ja jau ir tik zems punkts un TIK smagi,kā var nezināt,kā visu sākt no gala?

Ja ir jau tik zems punkts,kā Tu raksti,tad jau instinktīvi cilvēks pats saprot,ka jāraušas ārā un kā tikt ar sevi galā. Tikai Tu pati zini,kas ir tās lietas,vietas ,kas Tevi nomierina,uzmundrina,iedvesmo utt.

Tāpeč pagaidām man izskatās,ka Tu pārspīlē un žēlo pati sevi. Ja zini kādus s**** savāriji ,tad jāzin kā tikt ārā.

Es atkal nespēju saprast kā šādā stāvoklī VAR kaut ko piespiest sev darīt. Jā, ir slikti, jā esmu zemē, bet ticības labajam vairs nav un kaut ko darīt un mēģināt, protams, vajag. Kaut vai tie paši palikušie cilvēki uzzinot šo to arī novēršas un tad vairs nekas nepaliek.

Ja nevar piespiesties ,tad nav tik traki.

Šeit Tev nepalīdzēs,sāc ar sevi pati.

Liels darbs ar sevi un nekas cits šeit nav vajadzīgs. Sakārto savas domas, ko gribi un ko nē. Izsver savas īpašības,kuras jāmaina,kuras ne. Un uz priekšu.

Vai tad jāmeklē profesionāļu palīdzība. Gaušanās citiem dos apaļu 0 attīstībā.

Man arī pirms vairķa ķa gada bija smags posms dzīvē un tad notika smags trieciens - psiholoģiskas dabas. Tas bija līdz šim briesmīgākais, ko esmu piedzīvojusi (un nepārprast, neviens nenomira, visiem viss čoini), taču tieši šis notikums mani aizveda tur, kur esmu tagad - jaunā dzīvē. Nesaku, ka šobrīd viss ir super, awesome, no pupām uz garnelēm, bet pati par svei es beidzot jūtos 100 reiz labāk. Un kā es sāku jaunu dzīvi? Savā prātā un arī reāli pateicu atā vecajai, pilnībā izslēdzu visu to, kas irpeikš man bija ikai kaitējis (tai skaitā cilvēkus) un devos prom uz pilnīgi citu vidi. Man gan paveicās, ka sākumā šī jaunā vide bija ļoti relaksējoša, nu gadrīz kā rehabilatācija. Varēja zivēdināt galvu un ļaut vaļu jaunām domām.
Godīgi, vides maiņa ļoti palīdz. Jā, tā ir savā ziņā bēgšana, bet dažreiz tā ir labākā izeja.