Par vientulību.

Jā, tāpēc vairs nav attiecības.
Bet ar bērnu droši vien ir vēl grūtāk. Bet Tu taču zini, ka jūs esat viena otrai.

cilveks var justies vientuļš arī cilveku pilnā telpā

Jā, ir bijuši periodi, kad jūtos vientuļa savās attiecībās. Parasti tad, ja ilgstoši nespējam par kaut ko svarīgu vienoties, atrast kompromisu, izrunāties un sadzirdēt viens otru. Pēdējā laikā tā gan notiek arvien retāk un par to es priecājos. Jo ir tiešām šausmīga tā sajūta, ka otrs it kā tev blakus ir, bet vienlaikus jūs neesat vienā "komandā" :(

Jā. Šad tad jūtos vientuļa pat esot vienā istabā ar draugu. Es to neuztveru kā kaut kādu draudu attiecībām, vai par kaut kādu problēmu tajās. Es to uztveru kā normālu parādību. Tās ir tādas kā skumjas. dvēseles stāvoklis kādā no dienām. es tā jūtos un viss.
Tas ir tāpat,kā es varu spiegt aiz prieka, skraidīt pa māju,kā sajukusi - viena pati esot. Ne no kā.

ance, cilvēks var justies vientuļš arī ar vislaimīgāko un kuplāko ģimeni, mīļoto cilvēku blakus un vislabākajiem draugiem, jo ir kaut kas tāds, kas liek justies vientuļam. varbūt tev ir jāmēģina atrast, kas tieši tas ir? piemēram, vientuļš var būt cilvēks, kurš neiekļaujas savā darba kolektīvā, bet privātā dzīve ir izcila. tātad viņam svarīgi būt starp saviem kolēģiem pieņemtam, un tādus piemērus varētu turpināt un turpināt.
tu dziedi, varbūt ir kaut kas saistīts ar dziedāšanu? varbūt vēlies būt pamanīta? ;D es tikai minu;) bet padomā pati. ;)

Domāju, ka ne jau visās jomās otra puse var būt tik pilnvērtīgs sarunu/ izklaižu biedrs, lai spētu kompensēt vajadzību pēc saskarsmes. Es arī dažkārt jūtos vientuļa, lai gan man ir vīrs un bērns. Varētu teikt, ka tā ir tāda subjektīva vientulības sajūta - jo nav jau tā, ka man būtu pilnīga izolācija no citiem cilvēkiem. :)

Nesaņem pietiekami daudz mīlestības un uzmanības no sava vīrieša?

Ar savējiem esot kopā īpaši vientulības sajūtu neizjūtu. Tie ir reti gadījumi.
Bieži lielos burziņos mani pārņem eksistenciālas pārdomas. Arī tad, kad esmu viena. Bet to noteikti nevarētu definēt kā "vientulību", drīzāk pārdomas.
Es jūtos saprasta, varbūt tas kaut ko izsaka..? Jo vientuļš cilvēks man šķiet tāds, kas nav uzklausīts un sadzirdēts. Viens ar savām domām.

Ance, tu nekad nebūsi vientuļa, vismaz ne tuvējos padsmit gadus. Tev ir maza daļa no tevis bērna veidolā. Citi nāks un ies.

WaRRior, bērns negarantē, ka nekad nebūsi vientuļš. pati jau pateici, ka

vientuļš cilvēks man šķiet tāds, kas nav uzklausīts un sadzirdēts

, varbūt ance tā jūtas, jo ir grūti savienot sociālo dzīvi ar mazu bērnu. piemēram, man ir svarīgi mani draugi, ja man tie nav, viss, es uzreiz jūtos vientuļa, nevienam nevajadzīga utt., bet tas nenozīmē, ka es nemīlu savu otru pusīti vai savu bērnu (ja man tāds būtu).

Iepriekšējās attiecībās, kuras man ilga 5gadus bieži jutos vientuļa. Bet tagadējās nejūtos, jo ir pavisam, pavisam citas jūtas, tādas, kādas, nekad nav bijušas.

Jā, bet par bērniņu.. ir jauki dzirdēt, kad tu bērniņu uztver kā daļu no sevis. Nevajag domāt kad esi vientuļa. Tu noteikti tāda nēesi. Labāk būt kopā ar bērniņu divatā un ar laiku atradīsies cilvēks, kas neliks justies vientuļai attiecībās !

Man uznācis periods, ka gribas, lai atkal būtu kā sākumā - mīļas sms 24/7, negulētas naktis, iekāpt mašīnā un vnk. braukt vienalga kur, galvenais, ka esam kopā, pieglausties, skatīties acīs, skūpsti, glāsti, ne par ko nedomāt, gribu atpakaļ taureņus vēderā... Tā vairs nav un nebūs, tās pirmās sajūtas, bezrūpības un mīlestības pāri visam. Nē, ar attiecībām mums viss ok, pa retam kāds kašķis, netrūkst mīļuma un visa cita, bet tajā pašā laikā kkā trūkst. Jā, man ir draugs, ir bērns, bet reizēm es jūtos sasodīti vientuļa tādēļ, ka nevaru vairs dzīvot pagātnē, tieši emociju ziņā, vairs nav tas. Ir pienākumi, rutīna, viss pats par sevi saprotams, es esmu kādam vajadzīga, man kāds ir vajadzīgs, bet nejūtos piepildīta. Sanāca tik bezsakarīgi.

Esmu attiecībās jutusies vientuļi. Riebīga sajūta.

Manuprāt, te daudzas akcentē vientulību kā kaut ko negatīvu, kam es gluži nevarētu piekrist. Vienam vientulība izraisa diskomfortu, otrs - māk sadzīvot ar to, citam - tā ir nepieciešamība. Ance, vai Tev šī vietulības sajūta izraisa diskomfortu?

Zili_rudzi, es jau nesaku, ka nekad un tomēr, ja tev ir kaut viens tuvs cilvēks, tas ir vairāk nekā tādam, kam nav neviena, ar ko padalīties iespaidos. Ar to es arī nedomāju, ka tagad bērns visu mūžu viņu izklaidēs un būs vienīgais dzīves piepildījums.

Freya, nu, nav jau tik traki, ka man būtu vāprātīgā depresija, bet diskomforts ir gan.

Par meitu runājot, es domāju, ka man ir jādzīvo tā, lai es viņu padarītu laimīgu, nevis viņai jāpadara laimīgu mani. Protams, viņa dara mani laimīgu jau ar to, ka viņa ir uz šīs pasaules, bet reizēm to vientulību nekliedē pat viņa, kā jau teicu, ir tieši otrādi, jo man paliek skumji, ka neesmu supersmaidošā mammīte. Pie tam, tas, ka tev piedzimst bērns kau negarantē to, ka tu nekad nebūsi vientuļa, vienīgi to, ka ilgu laiku nebūsi VIENA.

Laikam problēma ir tajā, ka man ir maz draudzeņu, kam piezvanīt un vēl maāk, ar ko satikties.

Par dzziedāšanu runājot, tie nu kā reizi ir tie mirkļi, kad nema nejūtos vientuļa, jo tajā iekšā ir visa mana dvēsele. Laikam sajuktu prātā, ja ma vēl no tā būtu jāatsakās.

Paldies, meitenes, par komentāriem un mierinājumu. :)

Patika kā Freya izteicās.
Man arī patīk vientulība, es nemaz tik bieži nevaru un negribu atrasties sabiedrībā tad man liekas, ka tieku enerģiski izpumpēta.
Par attiecībām domājot, es laikam nejūtos vientuļa, jo jūtos piepildīta attiecībās. Mēs jūtamies vientuļi attiecībās tad ja neesam laimīgi vai apmierināti ar sevi un savu izvēli.

Es arī esmu attiecībās, bet vientulība pēdējās dienās ir topa augšgalā.

cilvēks,būdams attiecībās,jūtīsies vientuļš,ja nebūs kopā ar pareizo cilvēku.

Esmu jutusies vientula ,nesaprasta.Es parasti sajos briizos domaaju,kaa izmainiit savu poziciju-tas noteikti nav labi -veseliigi ,buut nesaprastam ilgu laiku.
Es piekriitu tai versijai- katru dienu saule nespiid arii lauliibas dziivee.

Ance, ja vientulība Tev izraisa diskomfortu (pat ja ne depresiju), tad ir jāmeklē cēloņi šīm sajūtām. Varbūt jūties neuzklausīta, nenovertēta vai/un nesaprasta no savas ģimenes, mīļotā vīrieša, draudzeņu puses? Varbūt var aizpildīt to laiku, kad jūties vientuļ ar kādu papildus nodarbošanos vai hobiju - dzejoļu rakstīšana, mācīties vai pilnveidot kādu prasmi, iet kādos kursos utt?

Man, personīgi, patīk pavadīt kādu laiku "divvientulībā" ar sevi.