Man uznācis periods, ka gribas, lai atkal būtu kā sākumā - mīļas sms 24/7, negulētas naktis, iekāpt mašīnā un vnk. braukt vienalga kur, galvenais, ka esam kopā, pieglausties, skatīties acīs, skūpsti, glāsti, ne par ko nedomāt, gribu atpakaļ taureņus vēderā... Tā vairs nav un nebūs, tās pirmās sajūtas, bezrūpības un mīlestības pāri visam. Nē, ar attiecībām mums viss ok, pa retam kāds kašķis, netrūkst mīļuma un visa cita, bet tajā pašā laikā kkā trūkst. Jā, man ir draugs, ir bērns, bet reizēm es jūtos sasodīti vientuļa tādēļ, ka nevaru vairs dzīvot pagātnē, tieši emociju ziņā, vairs nav tas. Ir pienākumi, rutīna, viss pats par sevi saprotams, es esmu kādam vajadzīga, man kāds ir vajadzīgs, bet nejūtos piepildīta. Sanāca tik bezsakarīgi.