Atsākt strādāt pēc bērna piedzimšanas.

Ance man mazais tagad mēnesi vecāks - 11 mēneši un es taisos aprīlī darbā atgriezties, kad būs jau drusku pāri gadam. Vispār uzskatu, ka vīrietim nav teikšanas, kad sieviete drīkst atgriezties darbā un kad ne - ne viņš ir tas kurš visu dienu pavada ar bērnu, tāpēc manējais pat nemēģina man neko pateikt, jo saprot, ka nekāda atpūta mājās nav un ka darbu gaidu kā brīvdienas. Un mans mazais jau ir pieradis ar vecvecākiem katru nedēļu pa brīvdienām dzīvoties tā kā domāju, ka ar aukli arī mums problēmu nebūs. Un nedomāju, ka bērns mani mazāk mīlēs un viņam sliktāks raksturs un personība izveidosies tikai tāpēc, ka ir pie aukles.

Es ļoti labi saprotu to, ka jebkura iziešana no mājas ir kā svētki - es arī katru dienu ejot ārā krāsojos un sataisos un tad vismaz arī esmu smuka, kad vīrietis mājās atnāk vakarā :) Un par tām bēbīš skoliņām, ko te pieminēja - ir māmiņas, kuras alkst pēc citu mammu kompānijas un bēbīšu lietu sarunām un ir kas no tā visa bēg kā no uguns. Man pašai ir otrā kategorija - es ļoti mīlu savu bērnu un neiebilstu ik pa laikam par viņu ar kādu papļāpāt un padalīties informācijā utt, bet tas arī viss. Es neesmu cilvēks, kam aktuāls būs tikai tas, ka ir bērns un kakaini pamperi, pumpas utt, man gribas ikdienā arī par citām tēmām sarunāties.

Mi Amor
man mazais, kad piedzima uzreiz pierakstiju, ja pareizi atceros bij ap 400.to rinda, tagat esam 13. un ir 2 gadi, bet tas nav riigaa!

Ā un vēl viens iemesls kāpēc man mājas nav atpūta - es paralēli vēl cenšos studijas pabeigt un vienīgais laiks, kad mācīties ir tā 1 stunda pa dienu, kad mazais guļ. Tikai nesakiet man, ka ir taču arī laiks brīv pēc tam, kad bērns vakarā gulēt aiziet - brīvs ta ir, bet galva nestrādā vispār un vienīgais, ko spēju vakarā ir 2 ar 2 saskaitīt. Pieļauju, ka ja man vēl par skolu nebūtu jādomā paralēli visam, kas jau tāpat mājās jāizdara, būtu mazāk pārgurusi un varbūt neskrietu jau uz gadiņu uz darbu atpakaļ.

Runa nav par to krāšošanos galīgi nemaz, tāpat arī nav tā, ka es tagad esmu iedomājusies, ka sēdēšana mājās ar bērnu ir sēdēšanas cietumā. Pastrādāt no mājām es nevaru, jo pat, ja atrastu tādu darbu, ko darīt, mājās grūti koncentrēties, bez tam, tas neatrisinās manu problēmu. Es jau tagad šadtad uzrakstu pa kādam referātam citu vietā un šo to patulkoju, bet tas viss jādara naktī, jo pa dienu visiem kaut ko no manis vajag - uztaisi ēst, izmazgā drēbes, paspēlējies ar Esteri, izmazgā grīdu etc. Brīžiem jūtos, it kā es jau strādātu, bet par mūžīgo pavāru un apkopēju. Labi, par to es nesūdzos nemaz un to isu daru bez bakstīšanas, bet kaut kā besī, ka draugs tomēr baksta un atgādina, kas jādara.
Par visām bēbīš-lietām un jaunajām māmiņiņām draudzenēm - es nedzīvoju Rīgā, vienīgā mana draudzene, kam ir sīcis dzīvo UK un tur, kur es dzīvoju man draudzene bija tikaiviena, tā pati tagad dzīvo Vācijā.Nekādu "mammelīšu" kursu un vispār vietu, kur izkaidēties ar sīko, te nav. Ok, retu reizi aizbraucu ar sīci divatā uz Rīgu, bet tiešām reti, jo man nav tiesību un jābrauc ar sabiedrisko.
Nav jau tā, ka es tikai sēžu un čīkstu par to cik dzīve grūta un, cik garlaicīgi

Ance, saprotu tevi ļoti labi. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu sākt strādāt. Pēc idejas mazajam dārziņā būtu jātiek septembrī (viņam gads un trīs mēneši), klusībā ceru, ka martā varētu piezvanīt un piedāvāt jau ātrāk. Taču, ja tā nebūs, domāju, ka vedīšu viņu uz maksas dārziņu un pati sākšu strādāt. Kad mazajam bija 6 mēneši sāku strādāt, jo mamma bija bezdarbniekos un bija, kas viņu pieskata. Taču pēc mēneša viņa atrada darbu un nācās atgriezties mājās. Ja būtu, ka viņu pieskata tagad, skriešus ietu strādāt. Jau tad, kad biju stāvoklī, teicu - pēc pusgada gribēšu strādāt. Neesmu mājās sēdētāja. Man vajag savu naudu, savu neatkarību un citu cilvēku sabiedrību. Cenšos izdomāt visus veidus, kā sevi šobrīd nodarbināt, lai kaut cik nopelnīt. Diemžēl manā mazpilsētā tas ir praktiski neiespējami. Domāju, ka jāskatās kāds ir bērns. Es savu apzināti jau agrā vecumā sāku atstāt pie vienas vai otras omes un vairākām dienām. Nesen arī bija aizceļojis uz laukiem. Par laimi viņam sejas izteiksme mani ieraugiet bija - atkal tu! :D
Kad pieteicāmies dārziņa rindā bijām 34. Ņem 32 bērnus. Tagad esam 40. Bet tur vēl daudz kas var mainīties, jo daudzi bērniņi paralēli stāv rindā arī uz citiem dārziņiem.

es noteikti neietu strādāt ātrāk, ja vien nespiestu finansiālā situācija. Kad vēl būs iespēja tik daudz pabūt kopā ar mazo :) man šķiet, man pat ļoti patiktu sēdēt mājās :D

Arī sēžu mājās ar mazo. Lai gan iet " dārziņā " tomēr sanāk veltīt laiku 24/7. Kā sāka iet dārziņā tā sāka slimot. Atkal atgriezušās negulētās naktis un dienas, galva galīgi nestrādā un visu laiku esmu pārgurusi. Par darbu es pat domāt negribu, ņemot vērā augstāk minēto.
Labprāt paladītu kādu grāmatu, bet nekas galvā neturās, gribu apmeklēt kursus un pilates, bet īsti neko uzsākt nevar. Mazais vienu ned. apmelē dārziņu, vienu slimo un arī es slomoju. Vājprāts kaut kāds.

Kā es tevi saprotu! Pašlaik arī sēžu mājās, sapņoju par darbu.
Es sāku strādāt, kad bērnam bija 1g3mēn. Kamēr es biju darbā, pieskatīja vīrs, bet, kad tā vairs nevarēja izgrozīties, pametu darbu, jo nespēju uzticēties svešiem cilvēkiem, piem., auklēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, arī omēm grūti atstāt. Kad strādāju biju tīīīk priecīga, pat strīdēties vairs negribējās:DV
Es ieteiktu vēl mazliet paciesties, vismaz līdz gada vecumam, jo pašai vēlāk būs žēl, ka neveltīji visu laiku mazajai. Ka tik ātri izaugusi.

Kā saka: ''Kad esi jauns, ir varēšana, bet nav gribēšanas. Kad esi vecs, ir gribēšana, bet vairs nav varēšanas.''

Ance, nu re, tev arī tā pati sabiedriskā transporta problēma, kas man :)

Un jā, pa dienu es arī labprāt padarītu kaut ko jēdzīgu, bet tieku iesaistīta tīrīšanā un ēst gatavošanā. Esmu pat aiz tā, ka nav ar ko galvu nodarbināt, sākusi izmēģināt gatavot ēst visādus netradicionālus ēdienus. Kaut kādu kreativitāti ieviest dzīvē. Nu bet tas nav "mans".

Plus tam visam mans atvase slikti guļ un ir ļoti nemierīgs, tā kā es pat pa naktīm īsti neko nevaru iesākt (tas ir laiks, kad man sāk strādāt smadzenes), labi ka vismaz man vīrs iepirka kindle un es varu lejuplādēt un gultā lasīt tiešām labas grāmatas, kamēr mazais guļ. Vismaz kaut kādas intelektuālas izklaides.

Un vēl viss tas morālais spiediens, iz sērijas "bet būt mājās ar mazo taču ir īsta laime!", "tavam bērnam vēl vairākus gadus vajadzēs tikai tevi", "ar bērniņu vajag visu laiku darboties, kopā lasīt, spelēties", "bet tu taču pati viņu gribēji, viņš taču pasaulē pats neprasījās", utt., utjpr. Es zinu, ka tas tā NAV domāts, bet manas smadzenes to tulko kā "tu esi slikta māte".

Ek... Atvainojiet, ka čīkstu, dikti jau nu sagribējās pačīkstēt. Gaidīšu siltu laiku, un tad brauksim abi ar sabiedrisko uz parkiem un pludmali :)

57days, bet vēl jau ir teiciens - "bērnam vajag laimīgu māti" . ;) Kaut kur lasīju, ka bijis tāds pētījums, ka mātes, kuras divas reizes nedēļā tiek ārpus mājas padarīt kaut ko savai sirdij tuvu, ar lielāku atdevi un prieku spēj parūpēties par bērnu.

Rumpumpele, es piekrītu par 100%. Tajās dienās, kad es esmu ārpus mājas vai nu ar vīru kafejnīcā / paēst, vai darbā, tad man ir pavisam cits garastāvoklis. Bet, ja es esmu prom, ar mazo jāsēž mammai, un viņa ļoti nogurst no mazās reaktīvās lidmašīnas (lasi - mazdēla), un man ir neērti viņai likt viņu stundām pieskatīt vienai.

Man māsa ļooooti ātri sāka strādāt pēc mazās piedzimšanas, mājās pat mēnesi nenodzīvoja, meklēja, kas pieskata, no 9 mēn. mazo jau laida dārziņā, vnk. nebija citas iespējas. Un neko - viss kārtībā.
Pašai bērnam nedaudz pāri gadam, dārziņā ies septembrī, ja pat ne ātrāk, arī gribu laukā no mājas, cilvēkos, sabiedrībā, gājiens uz veikalu ir bez maz vai kā svētku reize. :D Ja būs tāda iespēja, sākumā kaut vai līdz pusdienlaikam mazo likšu dārziņā, lai abi pierodam pie jaunās situācijas pamazām un man ir laiks, ko veltīt sev, kaut vai uz darba intervijām aiziet vai uz kursiem.

57 days, man ir tās pašas domas - ja tagad aiziešu strādāt, bērnam nodarīšu pāri un būšu slikta māte, jo it kā taču jājūtas laimīgai, ka ir iespēja tik daudz laika pavadīt ar bērnu! Bet es jau jūtu, ka palieku kašķīga, neapmierināta un slinka, jo nejūtos piepildīta. Mīlu savu bebi un viņa ir tik foršiņa - smieklīga, smaidīga, jautra. Tomēr nepamet sajūta, ka es laižu garām daudzas iespējas, kas ilgtermiņā varētu nest labumu visiem.

kaut ko patiešām novērtēt un sajust mīlestību mēs vairak spējam tieši tad, kad esam no tā nošķirti. tad tas vairs nav kaut kas pašsaprotams. tas attiecas arī uz bērniem un vīriem, manuprāt :)
veiksmi Ancei un parējām :)

Pašai vēl bērnu nav, bet ceru, ka drīz būs.. :)
Bet man šķiet, ka labākais variants ir tāds, ka tad, kad bērnam paliek, piemēram, 9 mēn. - gadiņš, mamma sāk piestrādāt kaut kur nedaudz.
Vīra māsīcai rudenī piedzima meitiņa un viņa uzreiz pēc tam sāka strādāt vienu dienu nedēļā - 6dienā, meitiņu pieskata ome tikmēr. Mamma jūtas daudz labāk, tiek sabiedrībā, meitiņa radinās pie tā, ka mamma ne vienmēr ir blakus, radinās arī pie citiem cilvēkiem...
Domāju, ka gribētu līdzīgu variantu - sākt strādāt pamazām, 1-2 dienas nedēļā, kad bērnam paliek gadiņš un vairāk, tad varbūt jau pusslodzīti un tamlīdzīgi.
Mans vīrs ir uzņēmējs un ziemas sezonā viņam ir klusā sezonā, līdz ar to mēs varbūt iespēju robežās darītu tā, ka es strādātu ziemā, kad vīrs var būt biežāk mājās ar mazo, savukārt vasarā atkal atgrieztos pie bērna aprūpes.

Šī diskusija būtu jāizlasa manējam. Viņš domā, ka visām mammām, kas sēž mājās ar bērnu, jābūt laimīgām, jo nav jāstrādā. :D

Visas paziņas, kolēģes utt. darbā atgriežas pēc +/- 1 gada, tas arī ir tas laiks, kad beidz maksāt naudiņu un apstākļi spiež atgriezties darbā.

Manuprāt, ja ir iespēja, tad ar bērnu ir jāpavada pēc iespējas vairāk laika, jo kad bērnam paliek 1 gads, tad jau viņš šak staigāt un izzināt pasauli vairāk, tad mamma ir vajadzīga visvairāk.

Iz dzīves: vienas kolēģes bērns aukli jau ir sācis saukt par mammu. :D

Būtu jau labi, ja būtu Latvijā tik daudz iespēju piestrādāt un/vai strādāt uz nepilnu slodzi kaut kur. Parasti izvēle ir - vai nu strādā 8-17, vai arī lūgums netraucēt. Tā kā ar to pakāpenisko darba atsākšanu ir tā, ka šāda iespēja dabā ir reti kurai jaunajai māmiņai.

Žizele, mans vīrs, lai gan atbalsta un palīdz, bet tomēr arī līdz galam nevar saprast, ka man, izņemot bēbi un visu komplektā nākošo laimi, tomēr gribas kaut mazliet arī turpināt dzīvot arī SEV.

Manam dēlam šobrīd ir gads un seši mēneši. Sākt strādāt vēl neplānoju, pašlaik vēl baroju viņu ar krūti, domāju to darīt līdz divu gadu vecumam. Turklāt ģimenē visi ir strādājoši,tāpēc nebūtu kas viņu pieskata un dārziņā tik agrā vecumā viņu netaisos laist. Domāju to darīt pēc trīs gadu vecuma. Pati tad plānoju turpināt studijas maģistrantūrā un paralēli meklēt darbu.

Šobrīd ir tas vecums, kad viņš visu apgūst un man patīk ar viņu darboties, rotaļāties, mācīt zīmēt, šķirstīt bilžu grāmatas un vislabāk, to darīt ir ar mammu, nevis kādu svešu tanti bērnudārzā vai aukli. Domāju, ka manis veltītā uzmanība dēlam un manu vajadzību atlikšana otrajā plānā, nākotnē noteikti atmaksāsies.

Nedēļas nogales ir tas laiks, kad varu pievērsties sev. Dēlu pieskata vai nu vīrs, vai vecmāmiņa! Varu uzposties un aizbraukt atpūsties ar vīru, satikties un paklačoties ar draudzenēm, aiziet uz kādu pasākumu.

Ar savu pašreizējo dzīves kārtību esmu apmierināta.

57days, ir jāatrod tas vidus ceļš. Un tas ka tu gribi veltīt laiku arī sev un darīt kaut ko citu bez bēna audzināšanas ir labi un pat apsveicami. Un tu tā pat būsi labākā mamma savam bērnam. Man nācās aiziet strādāt, taču kad sēdēju ar mazo mājās gribējās iet strādāt, laikam ja varētu nestrādātu, bet piemērma kādas pāris dienas ietu uz kursiem, pilveidotos, mācītos. Jo patiesība jau tā ir ka tavai pasaulei nav jāgriežas tikai ap mazo un ir normāli, ka gribi kaut ko citu izņemot pamperus un drēbju kalnus redzēt.
Neklausies apkārtējo viedokļos un izteikumos, es sev esmu iekodējusi, ka mans bērns un esmu mamma, tad nu zinu vislabāk, ko vajag mums abiem. Neklausos citu gudros spriedelējumos.