Tas jau laikam atkarīgs no rakstura stingrības un tā, cik cilvēks vispār ir stiprs, bet tādi hobiji, sabiedrība, nodarbības man bija stipri pie kājas. Piecelties, autopilotā nodušoties, uzvilkt pirmo, kas gadās pa rokai, kā robokopam aizdoties uz darbu, acis krāsotas, nekrāsotas - vissviens, ātrāk gribas uz mājām un gulēt un raudāt.
Un tad, pēc tā visgrūtākā perioda, kas katram ilgst atšķirīgi, nedēļu, divas, mēnesi, ir nākamais līmenis - tu lēnām sāc mosties un atcerēties, ka var jau arī ieskatīties spogulī un vispār jau tu esi arī sieviete, kura var sapucēties, nevis bezdzimuma homo sapiens, kas nelaimīgs klimst pa pasauli. Un arī no paēšanas nekas slikts nenotiks.
Diez ko uzmundrinoši man nesanāca :D, bet zini ko - viss būs bumbās, tici vai nē. ;) Iedomājies, ka Tev tagad tāds ilgais mazgāšanas režīms veļasmašīnā, bet, kad Tu izmazgāsies, izmalsies cauri tiem netīrajiem ūdeņiem, būsi tīra, gaiša un vienkārši žilbinoša!
Izturēt, galvenais izturēt!