Ieklausīties sevī

Joprojām parāk labi neizdodas :D bet lēnām, lēnām kaut kādas atklāsmes nāk. Man šķiet, ka tiešām tik ar laiku. Ir, kam paveicies, un jau uzreiz saprot, ko vēlas, bet, manuprāt, ja vispār tendence uz neizlēmību, tad, kā vienmēr, laiks īstais dakteris.

Bet laika man nav.
Vajag diezgan ātri saprast, ko vēlos!

Jāriskē.

Tad dari ar vienkāršu, populāru plusu/ mīnusu izvērtēšanu.

Es tā apdomājos un sapratu, ka tādu lielo, milzīgo izvēļu manā dzīvē nemaz nav bijis. Sagribu - daru, ne īpašī gribu, nedaru.

Aizbraukt prom uz kādu brīdi - kaut pāris dienām, bet galvenais vienai. Ideālā gadījumā uz svešu zemi, kur cilvēki runā svešā valodā un viss ir mazliet savādāk. Mazāk ideālā, kaut kur pie dabas, kur vari pabūt vienatnē ar sevi.

Otra opcija - paņem lapu, uz kuras ar vēsu prātu saraksti plusus un mīnusus. Vai arī apspried plusus un mīnusus ar kādu sev tuvu cilvēku. Runājot/rakstot pati nemanot sapratīsi, kuru īsti versiju vairāk gribas aizstāvēt.

Jā plusu-mīnusu sistēma ir labākā. Kautgan esmu tāda pa gaisu, parasti ņemu un izdaru un tad domāju, jā, tas nav labi, bet tā man parasti sanāk.

Pateicu, ka man darbs pie manis pats atnāks un tas būs īstais. Krietnu laiku nobumbulēju pa mājām, veltīju laiku sev, ģimenei, paballējos, nodarbojos ar hobijiem (dzīvoju no iekrājumiem).
Un darbs pats atnāca. Lielisks darbs - esmu īstajā vietā.
Dzīvē viss notiek tad, kad tam jānotiek un notiek tas, kam ir jānotiek.

Laiks mums vienmer ir!!!! Taa nebus vienigi pedeja dzives stundaa ... Vai tiesam labak ir sasteigt ar nepareizu izveli un velak atkal sakt visu no jauna, vai tomer labak pagaidit, lidz sadzirdi sevi?
Ko es ar sevi izdariju? Kadu laiku absoluti nomainiju vidi, iemetot sevi mezonigaa atvaraa un padarot apstaklus tik sarezgitus, ka piespiedu praatu un sirdi, un dveseli saprast, ka shaadi turpinat nedrikst, un liku tiem izlemt, ko darit talak. Kad juties ok vai tikai nedaudz slikti, gruti piespiest sevi mainit apstaklus, jo trukst motivacijas, bet, kad tiesam ir gandriz vai pasaules gals, visa butiba mobilizejas ricibai :)

Man ir tik grūti..
Man tāda situācija pat ir attiecībās, kur ir jāizvēlās starp ex vīrieti ar kuru biju 5 gadus, vai ar tagadējo ar ko esmu 5 mēn.
Izšķīros no ex, jo iepatikās tagadējais... mirkļa iespaidā.
Ik pa laikam ilgojos pēc vecā, jo tā mīlējusi neesmu nevienu, un diez vai mīlēšu!!!

Man atkal ir tā, ka iešām beidzot apmēram sāku saprast, ko vēlos darīt (karjeras ziņā), taču nav nemazākās nojausmas, kā līdz tam tikt.

Meitenes, HELP!
Es sajukšu prātā, nezinu vairs vai kāds man var palīdzēt ;(

ja sāc domāt, kuru no diviem vīriešiem izvēlēties, izvēlies otro. Ja pietiekoši stipri mīlētu pirmo, tad līdz domai par otru, nemaz nekad nenonāktu!
Man šis teiciens visu padara skaidrāku!..

Es ļaujos notikumu gaitai - tā esmu gan satikusi savu vīru, gan vienmēr tikusi pie tāda darba, kāds attiecīgajā situācijā bijis vajadzīgs. Man kaut kā mistiskā kārtā parasti viss sakārtojas pats no sevis. :)

Aizbrauc pie jūras pastaigājies. Kad domas nomierināsies, tad gan jau sajutīsi to īsto ceļu.
Jau kuro reizi pārliecinos - nevar ļauties mirkļa emocijām - TĀ NAV MĪLESTĪBA. Labs piemērs - Anna Kareņina.

Ja runa ir par izvēli starp diviem cilvēkiem, es laikam piekritīšu tam, ko rakstīja Al Qaeda.
Ja man jāizvēlas starp diviem ceļiem, ko iet, es metu monētu. Liekas smieklīgi, bet strādā - brīdī, kad monēta ir gaisā, es vienmēr jau zinu, kuru monētas pusi gribu redzēt - tātad būtībā jau savu ceļu esmu izvēlējusies.

Frau ,Tev @