Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pirmā mīlestība uz mūžu

 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Sveikas, gribēju izkratīt sirdi, jo man diemžēl nav ar ko izrunāties..
Pašlaik esmu attiecībās, drīz apritēs jau divi gadi kopš dzīvojam kopā. Puisis tiešām jauks, mani mīl, ciena un ir arī mans labākais draugs, taču katru dienu domāju par citu- savu pirmo mīlestību. Pagājuši jau četri gadi kopš šķiršanās, bet joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Katru dienu pārņem smeldze sirdī, jo atceros visu.. Skūpstus, smaržu un vienkārši jaukos momentus.. Esmu izmēģinājusi gandrīz visu, nekas nelīdz, lai arī kā es vēlētos.. Iespējams kaut kur dziļi sirdī pat nevēlos to visu aizmisrt, jo tas bija manas dzīves laimīgākais periods.. Viss būtu vienkāršāk, ja mēs nebūtu izšķīrušies kā ienaidnieki, pietam, šķiroties viņa priekšā noliecos tik zemi, cik vien iespējams, nemitīgi lūdzoties turpināt attiecības. Viens otru pat nesveicinam, paejam viens otram garām, lai gan piedzīvots tik daudz. Viņš man ir rakstījis pāris reizes šo gadu laikā, bet neko nopietnu, tikai apjautājies, kā iet..
Tiesa gan, tad bijām vēl jauni un viens otram bijām pirmie.. Laiks ir pagājis un esam mainījušies. Es vienkārši netieku tam pāri. Četru gadu laikā nav bijusi diena, kad nedomātu par viņu. Tik daudz , kas palika neizskaidrots šķiroties.. Es tikai domāju, vai viņš mani mīlēja tik ļoti kā es viņu? Vai es viņu jebkad aizmirsīšu? Šī neziņa sāp un grauj pasaui man apkārt.. Es joprojām esmu iemīlējusies, bet diemžēl cilvēkā, kurš par mani pat visticamāk nedomā vispār
22.01.2013 18:34 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
..
22.01.2013 18:36 |
 
Reitings 59
Reģ: 17.01.2013
ir variants...satiec vinu dzive..un tu sapratisi ka tev vinu nevajag.
22.01.2013 18:37 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Bet es neuzdrošinos pat uzrakstīt, jo pārāk pazemojos attiecību beigās. Pašai no sevis kauns, bet vismaz mēģināju turpināt..
22.01.2013 18:38 |
 
Reitings 5261
Reģ: 27.03.2009
* man zhél tá víriesha, saprotu, ka tu vinju neaiztiec, bet ja piem. es zinátu ka káds no pagátnes visu laiku domá par mani, man laikam shermulji noskrietu pa kauliem... labi, ka vinjsh nezina :D

* man liekas, ka tu vienkárshi neesi laimíga esoshajás attiecíbás, ja domá par citu. man esoshajás attiecíbás nekad nav bijusi vélme domát par kádu citu. varbút tev vienkárshi jáatrod mílestíba?!

* vienkárshi iestásti sev, ka pagátne ir jáátstáj pagátné ;)
22.01.2013 18:39 |
 
Reitings 5261
Reģ: 27.03.2009
né né né, neraksti vinjam,, nepazemo sevi vélreiz péc 4 gadiem!
22.01.2013 18:40 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Iespējams savu draugu nemīlu pietiekami, taču viņš man ir svarīgs un gribētu viņu mīlēt tik ļoti cik vien varu, bet traucē iepriekšējās attiecības..
22.01.2013 18:45 |
 
Reitings 6947
Reģ: 21.10.2010
Vajag gribēt aizmirst ,tad arī aizmirsīsi un nedomāsi par to. Pietam esošo draugu ja mīlētu,tad nedomātu par citu.
22.01.2013 18:53 |
 
Reitings 328
Reģ: 14.10.2012
Noteikti viņš Tevi nemīl necik, salīdzinot ar to, cik Tu viņu. Nu tad atceries visu visu slikto, n tikai slikto, un priecājies, ka tagad Tev ir blakus kāds, kas rūpējas, utt. :) Zinu, zinu, gudri d*rs nav malku cirst, bet nu - Tu pati prasi padomus. Cik to reāli ir izdarīt - katra paša ziņā :)
22.01.2013 18:54 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Puuce, taisnība jau ir, bet visu laiku kaut kāda cerība, turpinājuma sajūta ir.. Jāiemācās sadzīvot, lai gan galīgi nesanāk :)
22.01.2013 18:59 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Man ir bijis līdzīgi. 3 gadus pēc šķiršanās no savas pirmās mīlestības nespēju viņu aizmirst, katru dienu sevi pieķēru domājot par viņu, kaut arī biju kopā ar citu. Bet tad mēs pēc 3 gadiem atkal satikāmies un visu izrunājām, kas netika izrunāts šķiroties un beidzot tika arī atbildēts uz maniem jautājumiem, kurus es biju uzdevusi sev visus šos 3 gadus. Pats stulbākais ir neziņa un, ja tā moka, tad protams nav iespējams aizmirst cilvēku. Tieši tāpēc man palīdzēja izrunāšanās ar viņu un satiekot viņu es sapratu, ka pa šo laiku tik daudz kas ir mainījies, mēs esam mainījušies un izsecinājām arī to, ka vairāk mēs nevarētu būt kopā. Kā saka, laiks dziedē visas sāpes, bet arī izrunāšanās palīdz (vismaz man palīdzēja). Bet tik un tā, ja tā tiešām ir bijusi pirmā mīlestība, tad ir jāsamierinās, ka viņš tavā sirdī un prātā būs vienmēr. Veiksmi! :)
22.01.2013 19:27 |
 
Reitings 4258
Reģ: 18.06.2012
Vajag gribēt aizmirst ,tad arī aizmirsīsi un nedomāsi par to.

+
Ja tu pati negribi aizmirst, kā sev atzinies, tad arī nekas nemainīsies un vēl 44 gadus šādi nodzīvosi. Vai tev to vajag?

bet joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Katru dienu pārņem smeldze sirdī, jo atceros visu.. Skūpstus, smaržu un vienkārši jaukos momentus..

Kad es centos aizmirst vienu cilvēku, tad visas pozitīvās sajūtas izslēdzu no savas apziņas, katrreiz, kad sāku domāt, tad novērsos uz citām domām vai darbībām un kultivēju sevī pret viņu tikai negatīvo. Ja gribēju domāt par viņu, tad atcerējos nevis skūpstus un smaržu, bet rupjos vārdus un nepatīkamās darbības, ko viņš veica. Noteikti nav pareizi sevī audzināt negatīvismu un sāpes, bet man tas palīdzēja.
22.01.2013 19:34 |
 
10 gadi
Reitings 2587
Reģ: 07.03.2011
Vai milestiba, ja ta nav abpuseja, vairs nav milestiba? Iespejams, ta ir pat patiesaka par visam iemileshanas faazeem. Es ari milu, pec 3 briniskigiem gadiem beidzas musu abu kopejaa skaistaa milestiba, un nu jau kads krietns laicins ir pagajis, tomer si milestiba mani joprojam turpinas. Jo taa ir tik skaista, ka vairs nesap. Un es dzivoju talak, apzinoties, cik daudz man taa deva un joprojam dod :)

Bībelē teikts: "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas." :)
22.01.2013 20:16 |
 
Reitings 689
Reģ: 15.09.2010
Ar laiku pāriet.
Paliek tikai pozitīvais - atmiņas, smaidi, sajūtas.
Bet tā vēlme būt turpat un ar to pašu cilvēku šajā laikā - vienkārši pāriet.
Tas tāds sava veida egoisms - atceros, cik mums labi, kā man taureņi vēderā lidoja un kas tik tur sazin vēl - Tu domā par sevi, gribi atkal to pašu. Iekšā ir tikai tas - es atkal gribu tā justies, ES GRIBU. Tev pa lielam pat reāli būtu vienalga, ar ko - ka tik tās sajūtas.
Mīlestība nedzīvo pagātnē, nav aizspriedumaina, lepna. Manuprāt, ja tā ir bijusi, tā iet līdzi kā pozitīvas emocijas, bet nekas vairāk..... ja jau reiz nav bijis lemts būt ar cilvēku kopā.
22.01.2013 20:24 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Liela taisnība jau jums ir, ja nav lemts, tad nav, bet sev es to nevaru iegalvot, jo ikdienā ir lietas, kas vienkārši asociējas ar to cilvēku, no kurām nav iespējams izbēgt.
22.01.2013 20:34 |
 
Reitings 2715
Reģ: 12.09.2012
Man liekas, ka aizmirst var tikai atrodot atbildes uz saviem jautājumiem - kāpēc, kā būtu, kas notika, ko es ne tā izdarīju, ko viņš ne tā, ko es iemācījos. Vismaz man tas ir palīdzējis. Noskaidro atbildes (nav tāpēc obligāti jārunā ar viņu - izrunājies ar sevi, uzraksti uz papīra utt) un prātā noliec šo mapīti tālā plauktā un vairs nepārcilā. Atvadies un pieliec punktu.
Un atceries - tu neesi iemīlējusies viņā kā reālā cilvēkā, bet tādā, kādu pati esi iedomājusies un idealizējusi pa šo laiku. Viņš kā cilvēks noteikti ir daudz savādāks.
22.01.2013 20:41 |
 
Reitings 52
Reģ: 22.01.2013
Ebe, viss tik precīzi. Paldies, ņemšu vērā :)
22.01.2013 20:57 |
 
Reitings 280
Reģ: 31.01.2011
Lauma, nevajag sev pārmest, jādzīvo tālāk.Tu tagag zaudē savu enerģiju, domājot emocionāli par savām attiecībām, pozitīvajām un negatīvajām lietām.Tas no cilvēka atņem spēkus un daudz enerģijas, domājot lietas, kas bija, kā būtu, ja darītu ko savādāk.Ir jāsaprot, ka tas viss ir beidzies, un ieteiktu ikkatram pēc attiecību beigām, censties palikt par draugiem ar savu otro pusīti, lai nav palikuši nekādi noslēpumi, dusmas.Galvenokārt pateikties par to, ka Tevi satika un prieks bija ar Tevi pavadīt to laiku, kas mums abiem bija veltīts, tas bija neaizmirstams.

Tad Tu man biji viss ko vien vēlējos, bet mēs augam, mainamies, pilveidojamies meklējam to, ko vēlamies, un pašam negribot viss vienā mirklī sabgrūg un vieglāk ir izķirties nekā, censties salabt, un grimt lielā depresijā, kā rīkoties ko darīt, lai būtu kā sākumā.
Tā nebūs! Tā dzirkst ir pazudusi, kas bija sākumā.

Jādzīvo, kā ir.Tev drošivien ir tāds posms, ka lietas iz dzīves viņu atsauc atmiņās, ka vēlies viņu, savā jaunajā draugā, ka viņš Tev morāli, psiholoģiski pietrūkt.

Nebaidies, uzdrīksties rīkoties un aizraksti, ka vēlies uzzināt kā viņam iet, kā dzīve mainījusies, aprunājies, būs vieglāk.
Lai izdodas!
23.01.2013 15:49 |
 
Reitings 490
Reģ: 24.07.2012
Es gan tev ieteiktu uzmeklēt savu pirmo mīõlestību un mēģināt atkal!Es tā izdariju gadu gadiem loloju cerīibas-un te nu es esmuu bildināta,lamīga un tgd arī mīlēta!Pietam tas viss no pirmās un manuprāt vienīgās manas mīlestības!

Rezumē-Neatmet cerību,man bij tā pat!Galu galā ja jutāt tad kko viens pret otru tad tikai ceri-jo cerība taču mirst pēdejā! Veiksmi Tev!
23.01.2013 20:00 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits