turpinot par precēšanos...

nu varu tik pateikt, ka divi ir IT speciālisti un viens saistīts ar finansēm, dzīvo Londonas centrā un brauc diez gan bieži uz LV līgaviņu lūkoties :D

cormeum - pfff, ko tad mēs kā sabiedrība iesāktu, ja visi to vien darītu kā aizmirstu par karjeru un taisītu bērnus?

Zāra - dzīvotu kā Āfrikā :D

Man gan neliekas, ka katram ir sava "iipashaa suutiiba" uz shiis zemes. Pilniigi piekriitu par to karjeru un attaisnoshanu savai vientuliibai.

disaster, kad viņi nākamreiz LV, pačivini meitenēm,lai zina,kad jāsapošas un jādodas ielās :D :D

man gan šķiet, ja nebūtu to cilvēku, kas rada mērķus, idejas utt., mēs drīz vien atkal attaptos alus laikmetā

bet tagad jau sāku domāt, ka pirmais, kas gribēs mani precēt būs jāprec

+
Tu raksti gandrīz vai kā pa mani :D

tie IT ir Lv, tik finansists Londonā, nu pameklē starp programmētājiem :D tur viņi diez ko daudz ir :)

disaster čaļus studijā :D

Es muku vislaik no viena puiša, nekur tāllu neaizmuku, atspēros atpakaļ pie viņa, tagad esam kopā :D varbūt viņš ir īstais, bet laiks vēl rādīs. Tā jau būtu 4 gadus kopā es esmu stulba aita, kā viens cilvēks teica.

meitenes, kas te saka par vientulības attaisnošanu - bet ko tad citu darīt? Ja neveicas attiecību ziņā, tiešām esi vientuļš, tad nu jāmeklē kas cits, lai savu eksistenci attaisnotu. Tā it kā vientulība būtu izvēle vai kaut kas, pēc kā mēs rindā stāvam :) dzīvo kā vislabāk prot.

Jackie, protams, ka taa buutu, bet vienalga man neliekas, ka katram ir kaaada speciaalaa, piemeeram, "karjeras" suutiiba.

Es pati arī aprecējos ļoti jauna un izveidoju ģimeni. Ne brīdi to neesmu nožēlojusi, jo savu izglītību un karjeru jau veidoju ar ģimenes atbalstu.
Man liekas ka tas vecums lai teiktu lielo " Jā" ir katram individuāls un ļoti ir atkarīgs no ta cilvēka kas ir blakus:)

bet kāpēc no ģimenes un karjeras var izvēlēties tikai vienu? lielākajai daļai cilvēku aprātīgā vecumā ir abi divi!

tb saprātīgā vecumā

Zāra, man jau šķiet, ka ir iespējams paralēli veidot arī karjeru. Tomēr gimenes plānošanu es noteikti izvirzītu kā prioritāti.

Kādas muļķības, ka karjera ir svarīga tikai tiem cilvēkiem, kuriem neveicas attiecībās?! Manuprāt, jūs meitenes, šādi sevi mierināt tikai tāpēc, ka jums nepietiek spēka cīnīties par labām iespējām darba tirgū ;)
Gan manam vīrietim, gan nu jau arī man ir ļoti svarīgs darbs. Ja vajag, strādājam pa naktīm un tas nemaz nav reti. Bet ar attiecībām viss ir vislabākajā kārtībā. Jā, protams, bērnus šobrīd negribam, jo man ir savi mērķi darba jomā, bet kas par to? Ja jums gribas, dzemdējiet kaut vai 10 bērnus, bet pasaulē būtu daudz problēmu, ja visi iedomātos, ka strādās tikai no 9iem līdz 6iem un viss ;)

Nezinu, man šķiet, ka ģimene un karjera ir spēcīgi nodalāmi jēdzieni. Tu vari iegūt abus, bet jāapzinās, ka ciest nedrīkst neviens. Man ir stabili mērķi dzīvē jau neskaitāmus gadus, kāzas un bērni nebija ne plānā. Bet sanāca tā kā sanāca. Tagad ir vīrs, kuram mērķi ir līdzīgi, bet par prioritāti nostāda ģimeni un gaidāmo mazuli, savukārt es necenšos lekt no biksēm ārā, lai izliktos, ka man karjera ir kļuvusi otršķirīga, jo tā nav. Es gribu visu, tikai apzinos laiku un pūliņus ko tas prasīs.

Par pašu pecēšanos - muļķības, ka cilvēkiem jāprecās agri. Manuprāt, vecums vispār nav nekāds rādītājs. Cita lieta, ka sievietes Vēlas precēties. Un tā, manuprāt, ir problēma. Jo katrās savās attiecībās momentāli iedomājas sevi līgavas lomā. Tas notiek utopiski un uzspiesti nevis dabiski. Nezinu kā ar tām sūtībām uz šīs zemes, tomēr liekas, ka pirms pieņemt kādus tik nozīmīgus lēmumus ir nepieciešams nobriest un domāt ar vēsu galvu, nevis sirdi, kura alkst pēc baltās kleitas ātrāk, ātrāk, ātrāk.

Bet Tu vispirms noskaidro, kāds ir Tavs dzīves uzdevums. Ne visiem ir lemts un ne visiem ir jāprecas un jādzemdē bērni. Ir vajadzīgi arī ceļojoši vientuļnieki, zinātnieki - darbaholiķi utt.

Šis ir dīvains ieteikums, turklāt pārāk filozofisks, lai tam reāli domājošs cilvēks vispār piekristu :) Ja sieviete ļoti vēlas precēties, tad kāda velna pēc viņai jāskaidro, vai tas ir domāts (nolemts, zvaigznēs ierakstīts?) viņai. Grib un viss, tātad savas vēlmes jārealizē, lai justos laimīga. Turklāt, kam lai viņa pajautā, kas viņai nolemts? Meklēt sirmu vecīti uz mākoņa malas un prasīt- "Hei, man nav lemts apprecēties, ja?" :) Murgs. Gan jau apprecēsies un ne ar pirmo pretīmnācēju. Otro gan. :D

Abalone, ja apprecēšanās ir dzīves lielais mērķis, protams, ir jātiecas pēc tā un jārealizē.

Taču autores gadījumā, kur, kā nojaušams, pat nav bijušas nopietnas attiecības, sākotnēji vajadzētu pievērsties attiecību jautājuma pastudēšanai. Jo reāli varbūt viņa nemaz neprot veidot attiecības? Bet tikai bļauj, ka grib kāzas, grib, vīru, grib bērnus. Dabūs, nu un ko tad iesāks? Ir ļoti daudz cilvēku, kas tikai grib. Bet vai reāli spēj arī to "pacelt", tas ir jautājums..

Visām precēties gribētājām iesaku izlasīt šo rakstiņu http://shiva.lv/blog/index.php/lv/atislinda/item/40-k%C4%81-tiek-pie%C5%86emti-l%C4%93mumi-ir-par-ko-aizdom%C4%81ties