Un visi ticējumi,parunas utt noteikti nav radušies, vienam čalim sēžot uz akmens un domājot.
Man šķiet, ka lielākā daļa ir gan. Uzdāvināsi kādam čības un šis cilvēks pēc gada, diviem vai 10 gadiem nomirs un tās Tevis dāvinātās čības vainīgas, ne? Ja nu vienīgi šajās čībiņās pa trepēm slidinās, krīt un nositas, tad varbūt. Kad māsa bija maza, viņai krustmāte katru gadu dzimšanas dienā dāvināja jaunas dzīvniekčībiņas, kādus gadus 5 vismaz pēc kārtas, nu neko, sveika un vesela man tā māsa. Un nazis arī nebūs šķiršanās iemesls, tās būs neizrunātas un neatrisinātas nesaskaņas.
Ir ticējumi un parunas, kuriem ir jēga un nozīme, kas ir pamatojami un saprotami, bet šīs nu ir muļķības.